9. A. 327 A. E. Kļaviņš Gulbenē, Zin. Kom. kr. LP, VII, I, 999. AŠ III, 7L

[Reiz sumpurņi noķēruši vienu meiteni, pabarojuši meiteni kādu laiku un taisījušies to krāsnī cept. Sūtījuši meiteni pašu uz kaimiņiem pēc lizes, kur saimniece meiteni pamācījusi, kas jādara, un iedevusi tai vienu kamolu, sunīti un mazu kulīti ar pelniem līdza. Kad nu vecā sumpurnene likusi meitenei uz lizes gulties, tad viņa uzgulusies šķērsām pār lizi. Sumpurnene beidzot pati parādījusi, kā jāuzgulstas, bet nu meitene to steigšus iegrūdusi krāsnī un aiztaisījusi krāsns durvis cieti.]

Kad nu meita no cepuma istabas ar otrāži [otrādi] apautām pastalām aizmukusi, tad uzkāpusi kokā, tiklīdz padzirdējusi sumpurnienes dēlus pakaļ dzenamies. Sumpurņi rāpušies šai pakaļ, bet meita bērusi pelnus sumpurņiem acīs. Tie domājuši, ka migla lītu zemē un nevarējuši ne redzēt, ne arī meitu saost.

Beidzot gājuši uz māju pie izceptās un apēstās mātes kauliem. Nu meita kāpusi zemē un gājusi kamolam pakaļ. Kamols pārvedis pār tiltu. Bet nu viņai gadījies citiem sumpurņiem gaŗām iet, kas patlaban bijuši ganos. Tad sunītis meitu atsargājis no ganiem.

Bet tie sumpurņi, kas atgriezušies mājup, bija apmānījuši meitu no koka nolīdušu, dzinušies tūdaļ kaukdami paka pa otram lāgam. Atskrējuši līdz upei, nejaudājuši pāri tikt. Dzēruši, dzēruši ūdeni un pārplīsuši.