Cilvēku bērni pie sumpurniem.

 

10. A. 327 A. E. Šteins Gulbenē, Zin. Kom. kr. LP, VII, I, 1000 1. p. AŠ III, 7g.

Lielā mežā bijuši divi ciemi netāļu viens no otra. Vienā ciemā dzīvojuši cilvēki lieliem deguniem un atpakaļ stāvošu pieri. Tie cita nekā nedarīja, kā zaga cilvēkus un izcepa.

Otrā ciemā dzīvoja ragana, kuŗa agrāki arī pie šiem sumpurņiem dzīvoja, bet tad ar tiem saķildojās un aizbēga, pārvērzdama savu vaigu, tā ka sumpurņi nepazina vairs. ī ragana meklēja sumpurņiem atriebties.

Reiz sumpurņi bij nozaguši meiteni un nobaŗojuši treknu. Tad sumpurņu saimiece trīs dienas kurināja krāsni, kā meiteni var cept. Bet kurinādama bija sadedzinājusi lāpstu, bija jāsūta meitene uz ciemu pie raganas pēc lāpstas. Ragana tad izmāca meiteni, lai sumpurņu saimnieci iešauj krāsnī un pati lai aizbēg.

[Kad nu meitene pārnes lāpstu, tad vecā sumpurnene liek tai, lai gulstoties uz lāpstas virsū. Meitene uzgulstas šķērsām pār lāpstu. Sumpurnene saka, lai gulstoties gaŗāniski; bet meitene atbild, ka viņa nesaprotot, lai parādot. Kad nu sumpurnene pamācīdama uzgulstas uz lāpstas, tad meitene to steigšus iegrūž krāsnī un aiztaisa krāsnsdurvis cieti.

Nu meitene apaun ačgārniski vīzes kājās, iebeŗ vēl vīzēs pelnus un bēg ātri vien projām.

Pārnāk jaunie sumpurņi, meklē māti, bet neatron Nu iet pie krāsns, izrauj cepeti un sāk tik ēst. Beidzot atrod izceptās mātes pirkstā pazīstamo gredzenu. Tagad tik viņi saprot, kas noticis, un sāk meklēt pēc aizbēgušās meitenes pēdām. Lai gan vīžu pēdas rāda ačgārniski un pelni traucē ostīšanu, tomēr viņi beidzot sadzen bēgošo meiteni. Nevarēdama vairs tālāku tikt, meitene uzkāpj vienā augstā kokā upes malā. Sumpurņi ierauga meitenes atspīdumu ūdenī un domā, ka tur meitene paslēpusies.

Nu viņi sāk lakt ūdeni un tikmēr lok, kamēr visi pārplīst un nobeidzas.]