11. A. 327 A. Audzis Jēkulē Jkr. II, 14. 1. p. LP, VII, I, 1004. l. p. AŠ II, 7h

Sumpurņi reiz noķēruši meitu, ielikuši aizgaldā un barojuši, lai tiktu treknāka. Vecā sumpurniene devusi meitai ļoti labi ēst: riekstus un saldu pienu. Viņa allaž likusi no aizgaldas izbāzt pirkstiņu, lai šī varētu pārliecināties, vai drīz būšot nobarojusies. Meita, gudriniece, dabūjusi kauliņu pirksta resnumā un devusi to katrreiz sumpurnienei aplūkot. Vecā sumpurniene brīnījusies, kāpēc meita nemaz nebarojoties.

Reiz sumpurņi sarunājušies, ka meita būšot diezgan baŗota. Nosprieduši, ka meita jācepot. Sumpurņi visi izgājuši uz lauku. Pa tam vecā sumpurniene ņēmusies kurināt krāsni. Kad krāsns bijusi izkurināta, sumpurniene izlaidusi meitu no aizgaldas, nolikusi krāsns priekšā lizu un teikusi, lai meita uztupoties uz lizu. Meita teikusi, ka viņa nezinot, kā jātupot, lai šī parādot. Sumpurniene uztupusies uz lizu, meita acumirklī iešāvusi krāsnī lizu ar visu sumpurnieni un aiztaisījusi krāsns durvis. Pati ņēmusies bēgt.

Sumpurņi pēc pārnākuši mājā, izņēmuši cepeti no krāsns un sākuši ēst. Ēduši, ēduši, te viens uzgājis cepetī vecās sumpurnienes gredzenu un iesaucies: "Nur, ņur, māmiņas kauliņi!"

Visi ļoti iztrūkušies, sarunājušies meitai dzīt pēdas. Meita jutusi, ka dzenas pakaļ, uzkāpusi kuplā eglē upmalā. Sumpurņi pieskrējuši pie upes, ieraudzījuši meitas ēnu upes dibenā, domādami, ka tā ir meita, ņēmušies ūdeni lakt. Lakuši, lakuši, kamēr pārsprāguši pušu.