14. A. 327 A. K. Tarzieris Druvienā, LP, V, 3, 7.

Divi saimnieki, no Rīgas braukdami, apmaldījušies dziļā mežā. Pienākusi nakts un nu tumsā pamanījuši notālumā liesmiņu. Braukuši turp un iekūlušies grēkdaŗu mājā. Saimnieks uzņēmis gan šos, bet guldinājis uz vilku ādām. Gulējuši, gulējuši viens jau šņācis; bet otrs nevarējis aizmigt bijis tā drūmi ap sirdi ; tādēļ labāk cēlies augšā un paslēpies aiz ozola piestas.

Pusnaktī sanākuši citi grēkdaŗi, salīduši krāsns augšā un nošāvuši ar iesmām gulētāju; šis aiz piestas izglābies. Nu grēkdaŗi sākuši mieloties: ēduši tādus kulkšņus kā vilku kājas un dzēruši tādu sarkanu dzērienu kā asinis. Beidzot apguluši un piemiguši.

Bet saimnieks aiz piestas tagad izlīdi, pagrābis tās pašas grēkdaŗu iesmas un apšāvis visus grēkdaŗus. Tad paņēmis ķeksi, izvilcis viņu sievas, bērnus no dibina istabas un apkavis tos arī. Beidzot iegājis zirgu kūtī, tur atradis divas baltas ķēves un lielu pulku melnu zirgu. Sajūdzis zirgus ķēvēm blakus, piekŗāvis vezumu ar mantām un laidis mājā. Bet zirgi negājuši. Sācis iepērt un, re, nu skrējuši tik aplam, ka sadauzījuši ratus, izputinājuši mantu un šis palicis tukšām rokām.

Beidzot aizdedzis grēkdaŗu māju un pārbraucis ar savu pašu zirgu. Mājā teicis: "Manu kaimiņu apēda tie pagāni, bet es viņus pārmācīju un pats vēl izglābos."

Piezīme. Tā kā K. Tarzieris daudz ko ir pasakās grozījis, tad arī ir jādomā, ka suņpurņu vietās viņš būs ielicis grēkdaŗus. P. Š.