2. A. 327 B. LP. Džūkstē Pienavā. LP, I, 77.

Kādam tēvam ir trīs dēli : divi gudri, viens muļķis. Reiz gudrie brāļi jāj uz precībām. Muļķītis grib līdzi jāt, bet gudrie nedod tam neviena zirga. Nu muļķītis paņem vecu ķēvi un jāj nopakaļus. Brāļi aizjāj uz kādu būdiņu, kur veca māte ar meitām dzīvo. (Meitu māte bijusi ragana, ko šie nemaz nezinājuši.)

Kad naktī visi apguļas, muļķītis piesien savu ķēvīti pie staba un klusu ielien priekšnamā aiz krāsns. Še muļķītis noklausās, ka ragana čukstēdama uz meitām saka: "Eita gulēt, lai arī tie drīzi aizmigtu. Priekš pusnakts gribu viņus nolietāt un tad vēl pie cita darba steigties."

Meitas nu ieiet istabā gulēt, bet vecene noliekas turpat priekšnamā. Līdz ko vecene aizmigusies, maza pelīte izskrien tai no mutes un pa durvju šķirbu ielien tai istabā, kur brāļi ar vecenes meitām guļ. (Pelīte bijusi raganas dvēsele.)

Nu muļķītis ilgāki negaidījis. Viņš tūlīt istabā pelītei paka] un pārmaina brāļus ar meitām. Meitas tagad guļ tur, kur brāļi, un brāļi tur, kur meitas gulējušas. No rīta ragana atron meitas pagalam; bet brāļi pārnāk sveiki pie tēva. No tā laika tie nekad vairs muļķīti nenicinājuši.