3. A. 327 B. J. Cakuls Bārkavā, Zidūnis 1923. Nr. 6.

Vīnam tāvam beja divi bārni: vīns puika, ūtrs meitine. Sīva jam beja nūmyruse. Lai nūprecēt jaunu sīvu, jis sadūmuoja bārnus izdzeit nu sātas : tūlaik jis varātu pasalikt par jaunu puisi. Reizi jis syuta bārnus ūguos ar tū nūdūmu, lai jī aizamaļditu, izgaistu un vairs sātas naatrostu. Bārnim, gribūt nagribūt, vajadzēja klausīt tāva. Bet tūmār bārni nūprota, ar kaidu nūdūmu jūs tāvs syuta ūguos. Jī aizlaiks [pie laika] pībēŗa kulītēs mīžu, lai varētu īdami uz mežu svīst zemē pa vīnam mīžam un tai atrast atpakaļ ceļu.

Tai bārni svīdja pa mīzīšam īpaka vysu ceļu, cikom pīlasīja ūgu. Te niu juoīt jau uz sātu. Gabaliņu paīt nav vairs nivīna mīža. Tovu nimvi! Putni beja ssījuši. Niu bārni mežā aizamaļdīja. Guoja, guoja pa mežu leidz pat vokoram un pīguoja viņai ustabiņai. Verās, ustabiņā dag guņs. Jī īīt īškā prasītu naktsmuoju, lai puorgulējuši, reitā varātu otkon meklēt tāva sātu. Jūs labpruot pījēmja, pabaruoja ar vakariņuom un ruodīja vītu: zemē uz greidas ar sovim divim bārnim ari puiku un meitini. Bet puika ar meitini nazynuoja, ka šuos sātas saimnīks ir lels laupītuojs un slapkova. Sovus divus bārnus atguļdīja gar cepļa pusi.

Puika ar meitini beja ūti gudri un manīgi, jī vysu labi apsavēra un apsprīdja. Vokorā jī redzēja, ka saimnīks tacynuoj lelu nazi un runuojās ar sīvu: "Nu, reit byus lobs cepets."

Puika nūprota, ka niu jis dūmuoj jūs apkaut, bet nikai vairs navarēja izbēgt. Naktī, kad aizmyga vysa muojas saime, meitina ar puiku pīsacēļa un atsagula pi cepļa tamā pusē, kur vokorā saimnīks atguļdīja sovus bārnus. Tūs jī pagryudja vīgļi, vīgļi sovā vītā. Jīm ari gribējās gulēt tyvuok cepļam, kur beja syltuoks, juo par dīnu staiguojūt pa mežu beja izavāsvnuojuši.

Naktī saimnīks slapkova, daguojis pi tuos vīta,s, kur atguļdīja svešus bāmus, aptaukstīja un napazinis, ka sovi, nūgrīzja ar lelū dunci. "Nu, niu vyss ir labi!" teicis slapkova otkon aizguoja gulātu.

Reitā pasacēlis redz, ka nūkuovis pats sovus bārnus, vai go tovs beja palikt troks. Sīva soka: "Jūs tyuliņ vajag nūnuovēt." "Nā," atteica veirs, "tys ir par moz jūs vajag niu drusku pamūcīt par struopi."

Puisānu ar meitini aizvedja uz škiuni un apguozja zam lela kubula; viersā izlyka lelu gryutu akmini, lai naapguoztu un naizleistu. Sīvai pa tam laikam pavēlēja pīkarsēt vuorūša :udiņa, kamā jūs nūšmucynuot dzeivus, reizē ar sovim bārnim.

Puika ar meitini saprota, ka niu jīm byus kopi. Suoka jī gudruot, kai byutu tikt uorā nu zam kubula. Puikai tyuliņ īskrēja pruotā: "Muosiņ, raksim ar pierstim zemi, izraksim olu zam kubula molas un izleissim."

Beja tik padūms. Obi ķēŗās pi dorba. Par pusstundes ola beja tik lela, ka varēja jau šai tai izaspraust. Laika kavēt nabeja kod [vaļas]. Izleiduši obi devjās pa škiuņa sīnuom drevēt viersā, juo pa durovuom navarēja: beja aizslāgtas. Izkuopuši viersā uz škiuņa grīstim, jī izplēsa jumtam cysas un izleida uorā. Nu jumta nūkrita ar krisšonu nu devjās uz mežu, uz tū pat, nu kuruo atguoza, tik kuojas nas.

Te ustobā slapkova izdzierda reibīni, kad jī krita nu jumta. "Kas tur?" jis aizaklīdzja. "A, a! grib tikt nu kubula uorā. Natikt!"

Īguojis škiunī, pasavēra kubuls stuov.

"Labi, dzeivi vēļ!" prīcīgi runuoja. Otguojis pīlēja ūtrā kubulā vuorūša iudiņa un guoja paka pēc puisāna un meitines. Bet tovu breinumu! Cik beja puorsteigts, kad, atguozis kubulu, naatroda īraudzīja, ka izrokta zeme un izleidūši, aizbāguši. Jis dūmuoja, ka uz škiuņa. Skrēja viersā. Redz, ka nava. Devjās dzeitīs pakaļ. Un kai lēcja nu jumta gotovs uz vītas.

Bet puisāns ar meitini, īdami mežā, atroda zuoboku pylnu zalta, un ar tū zaltu alzguoja uz tāva sātu. Niu tāvs nadzyna, bet pījēmja kai boguotus vīsus un dzeivuoja ar jīm sadarīgi un nadūmuoja precētīs. Laikam vē šūdīn dzeivuoj jī vysi, juo vakar nanūmyra.