1. A. 313. 327 A J. Namnieks Mežotnē. LP, VI, 119, 5.

Reiz viens vīrs zvejojis upītē un nemaz neķēries. Bēdīgs nosēdies krastā un pārdomājis, kas par ķezu? Te pienācis smalks jaunskungs tas bijis velns un jautājis, kāpēc tāds noskumis? Tā un tā! virs izstāstījis. Bet jaunskungs sacījis: "Ja atvēli man to, kas tev mājās nezināms, tad arvienu būs pilns tīkls."

Ja, šis mierā. Jaunskungs pazūd; šis nu zvejo pa otrreiz tīkls pilns un nu nes lomu palēkdams mājās. Pārnes mājās kas ir? Sievai piedzimis dēls, govij vēršelis abi jaunkungam apsolīti.

Patecējis labs laiks velns atnācis pakaļ. Tēvs nu uzsēdinājis dēlu vēršelim mugurā, lai jāj! Bet vēršelis sacījis zēnam: "Paņem susekli, mālu piciņu un oglīti līdz!"

Labi paņēmis. Un tā velns tūlin sācis skriet pa priekšu, šiem bijis jāseko. Bet velns skrējis tik ātri kā pats nelabais. Tad vēršelis teicis zēnam: "Nosvied susekli zemē!"

Nosviedis, gadījušies biezi, biezi. krūmi. Velns saskrāpējis ģīmi, noplēsis matus, nevarējis vairs tik ātri paskriet; bet šiem bijis līdzens jo līdzens ceļš, no krūmiem ne vēsts. Beidzot velns izēdies krūmiem cauri un atkal jozis kā negudrais. Tad vēršelis sacījis: "Nosvied māla piciņu zemē!"

Nosviedis, gadījušies dubļi. Līdz acim velns mīcījies pa dubļu skrīni un mokām tikai paticis uz priekšu; bet šiem tas labākais ceļš. Beidzot velns izēdies dubļiem cauri un atkal jozis kā negudrais. Tad vēršelis sacījis: "Nosvied oglīti zemē!" Nosviedis, gadījusies uguns, briesmīga uguns. Velns mocījies pa karstumu, šiem nesvilst ne mata galiņš.

Mocījies, mocījies, tomēr izmocījies ugunij cauri un nu bijuši pie velna mājas klāt.

Velns cita darba zēnam nedevis, lai ganot savu vēršeli! Ganījis. Bet pēc kādām dienām vēršelis sacījis zēnam: "Rītu mani kaus; un ja tev dos manu gaļu ēst neēd! Tikai izlasi manus kaulus, paglabā kādā vietā, tad ja tev kādreiz nelabi klātos un tu mani pasauktu: "Tpru, tpru, vērsīti, tpru!" es būšu klāt."

Labi. Vēršeli nokavuši zēns paglabājis kaulus.

Te pēc maza laika zēnam liek nest ūdeni, kurt uguni. Zēns vaicā velna meitai: "Ko ar to ūdeni darīs?"

Meita atbild: "Tur tevi bāzīs iekšā un vārīs!"

Bet paša velna mātei bijis mazs bērns šūplī; meitai tas bijis jāšūpo. Un tas gadījies meita izgājusi laukā. Tad zēns iemetis velna bērnu katlā, aptinis klucēnu ar dvieli, ielicis bērna vietā šūplī un pats uzrāpies bēlinģā paslēpties. Iegājusi velna māte, domājusi: katlā zēns! Un tūdaļ ņēmusi ārā, griezusi gabalos, likusi uz šķīvjiem un cēlusi velniem azaidu priekšā. Velni ēduši dziedādami: "Ēdu, ēdu, veca vīra bērna kaulus!"

Zēns izdzirdis bēlinģā, dziedājis pretim: "Ēdu, ēdu, veca velna bērna kaulus!"

Velna māte, tādu dziesmu padzirdējusi, sacīja meitai : "Ej, skaties, vai bērns šūplī!"

Ja, ja. Bet meita, ieraudzījusi aptīto klucēnu, domājusi, ka ir bērns. Nu velni atkal dziedājuši: "Edu, ēdu veca vīra bērna kaulus !"

Šis dziedājis pretim: "Ēdu, ēdu veca velna bērna kaulus!" Velna māte tagad skrējusi pati šupulī raudzīt, un atradusi klucēnu bērna vietā, sākusi nelabi bļaut, lai ķeŗot zēnu, lai ķeŗot zēnu!

Velni uzskrējuši bēlinģā un vilkuši nerātni pa trepēm zemē; bet šis aiz bailēm vairāk nevarējis izsaukt, kā: "Tpru, tpru verst, tpru, tpru verst!" Vēršelis ir par tādu saucienu atskrējis gan un visus velnus nobadījis.

Nu zēns paņēmis velna mantas, aizgājis atpakaļ pie vecākiem un dzīvo, laikam, šodien, ja nava miris.