2. A. 327 A. Mārtiņš Usītis Lubānas Brantos. M. Celmiņa kr.

Lubānā vecus laikus bija rija tuvu pie muižas. Kādas divas verstes attālu bijis mazs šķūnītis un tai šķūnītī dzīvojis velns, bet tas gājis katru nakti uz rijām. Tai rijā ar vairāk nekas nedzīvojis, kā tikai rijnieks, bet tas bijis drošs un ne par ko nebēdājis. Kad velns atnācis, tad papriekšu visvisādi izķēmojies, gan par pūci, vanagu, par kali, un beidzot par cilvēku. Piegājis pie rijnieka viņš to sūta, lai ejot uz kungu pagrabiem un lai ēdot, cik vien patīkot. Rijnieks atbildējis, kā lai tiekot pagrabā, jo durvis esot aizslēgtas. Velns atteicis, lai ejot vien droši, jo visas durvis atradīšot vaļā. Rijnieks arī gājis katru nakti; bet nu viņš dzird, ka velns uz savu sulaini saka: "Nu gan jau būs nobarojies. varēs ņemt pie rokas!"

Rijniekam paliek nelabi ap sirdi; ja nu nevar atrast gudru padomu, tad gals klātu. Dienām un naktim domā, kā varētu tikt vaļā; uz reiz viņam iešaujas gudrs padoms prātā. Kad nākusi tā nakts, kad velns bijis norunājis vest viņu projām, rijnieks ņem novelk kreklu, bikses, cepuri; piebāž bikšu staras pilnas salmu un kreklu, sašnorē kopā un izliek cepuri galvā, ņem un pakaŗ pie piedarba durvim, bet pats aizlien rijā aiz krāsns un grib redzēt, kas tur iznāks. Tā ap pusnakti rijnieks dzird ka zvani vien attilkš. Velns ātri atrauj piedarba durvis, bet tikko atvēra, kad ar tūlīt atlēca nost, sasita rokas kopā un izsaucās: "Te nu ir viss mans pūliņš! domāju ņemt pie rokas un vest līdz, bet nu ir pats pakāries."

Velns ielēcis tūlīt vāģos iekšā un aizlaidis projām. No tā laika arī rijnieks vairs viens negulējis rijā. Par kādu laiku nodegusi rija un šķūnītis, abi vienā naktī.