Vienam vīram bijuši deviņi dēli. Tēvs raidījis dēlus pasaulē maizi pelnīt. Dēli aizgājuši, paši nezinādami uz kurieni. Otrā dienā tie mežmalā ieraudzījuši lielu, lielu akmeni. Gribējuši redzēt, kas apakš tik liela akmeņa labs atronas. Par visiem novēluši akmeni sāņus un nu atraduši dziļu alu. Tur gājuši iekšā un uzgājuši vienu istabu ar deviņiem galdiem, deviņiem krēsliem, deviņiem ēdienu traukiem un deviņām gultām. Paēduši un gājuši dziļāki alā. Nu atraduši citu istabu, kuŗā vecene ar deviņām meitām vērpusi. (Vecene bijusi velna sieva un tās meitas velna meitas.)

Meitām dēli ļoti patikuši. Viņas pataisījušas visus deviņus par adatām un iedūrušas pagalvjos. Pārnācis velns. Meitas tūlīt velnam klāt lūgties, lai ļaujot precēties. Velns atļāvis. Nu šīs pataisījušas adatas atkal par cilvēkiem un &127;tās rādījušas velnam. Velns savilcis ģīmi un nekā nesacījis, bet vakarā tas norunājis ar sievu naktī dēlus nokaut. Viņš iedevis katram dēlam micīti un katrai meitai vaiņagu un tad aiztriecis visus gulēt, paklusu pieteikdams sievai, lai naktī tos nokaujot, kam micītes galvā. Bet jaunākais dēls dabūjis to noklausīties. Šie visi piemiguši, bet jaunākais palicis nomodā un pārmainījis galvas ģērbus: brāļiem uzlicis vaiņagus, meitām micītes. Meitas nu nokautas - dēli, visi deviņi, aizbēguši pie kāda ķēniņa un tur salīguši: astoņi par kaŗavīriem, jaunākais par zirgu puisi.

Reiz ķēniņš uzdevis savam zirgu puisim nozagt velnam zelta putnu. Viņš to nozadzis. Otrreiz uzdevis a&127;tka1 tādu zirgu nozagt, kas jauki spēlē. Zadzis gan, bet zogot zirga spēles sākušas skanēt. Velns to izdzirdējis, noķēris puisi un atdevis to savai sievai, lai tā to nokautu. Aiziedams, velns nosmīnējis : "Toreiz ar micīti tu man pamuki, bet šoreiz neaizmuksi."

Velna sieva nu aizvedusi puisi pie liela kluča un teikusi: "Nu, brālīt, lieci kaklu uz kluci, es cirtīšu galvu nost."

Bet puisis atteicis : "Tēvs, māte mani tā nav mācījuši. Ierādi, kā man galva jānoliek."

Vecene rādījusi, ka jāliek, bet šis ātri pakampis cirvi un nocirtis sievai pašai kaklu. Nu steidzies, kamēr velns nepārnāktu, pie zirga, aizbāzis spēlēm caurumu ar koka tapu un a2zjājis svilpodams pie ķēniņa. Bet ķēniņš beidzot iekārojis pašu velnu redzēt. Puisim tādēļ bijis jānozog pats vēlns. Iesākumā nabadziņam tas gŗūti izlicies, bet kad ķēniņš otrā dienā apsolījis savu meitu dot, tad zirgu puisis bijis spārnos: viņš dienu un nakti lauzījis galvu, kā velnam pietikt. Ar laiku tik daudz: lai ķēniņš liekot lielu dzelzs šķirstu uztaisīt uz riteņiem, tad būšot rakā velns. Labi, tā noticis. Tagad puisis aizbraucis ar šķirstu pie velna. Velns prasījis: "Kas tas par šķirstu?"

"Tur, vecais, atvedu tev naudu. Vai negribi redzēt?"

Velns trīcējis aiz prieka un tūlīt pacēlis vāku, ieliekdamies šķirstā skatīties; bet puisis paķēris velnu aiz kājām, iegrūdis to šķirstā un aizslēdzis. Velns dauzījies kā traks, bet puisis svilpodams pārbraucis ar trakuli pie ķēniņa. Zirgu puisis nu apprecējis ķēniņa meitu un dzīvojis laimīgi.

Vēlāk velnu nolietājuši un no tā laika visiem bijis miers no viņa.