2. A. 328, Pločkalns ar Vīnderi Skrundā. Brīvzemnieka "Sborņik" 204. LP, VII, II, 2'5, 3, 1.

Vienam tēvam deviņi dēli. Viņš tos raidījis pasaulē darbu meklēt. Visi deviņi brāļi tad arī aiziet. Iet vienu dienu, otru, vienu mēnesi, otru, darba nekur dabūt, Jau sāk šiem gŗūti klāties: ēduši nekā nav, bet uz priekšu jāiet arvienu, kaut neatpūtušies. Beidzot vēlu vakarā iekūlušies biezā mežā, kur nevienas būdiņas, neviena kroga.

Te piepēži ieraudzīs tālumā uguni spīdam. Aizies turp, kur uguns spīd, atron mazu mājiņu; mājiņā dzīvo māte ar deviņām meitām. Māte un meitas laipni sagaidīja ciemiņus, cienādamas ar krietnām vakariņām, vīnu un kas vien tas labākais. Tomēr vakariņas bija salaistītas ar miega zālēm; bet viņi visi - tik māte, tik meitas - ar brāļiem ir tad kopā ēda un kopā dzēra. Pēc vakariņām māte uzmauca katram viesim baltu mici galvā un guldināja ikkatru vienai savai meitai blakus : vecāko brāli ar vecāko meitu, jaunāko ar jaunāko un tā visus pa pārim un pa kārtai vien. Katrs pāris arī bija - kā par brīnumiem - uz mata vienādā vecumā: izrādījās, ka katra pāŗa vīrietis ar tā pāŗa sievieti bija dzimis tai pašā dienā, tai pašā brīdī.

Tā nu nogula viņi. Bet jaunākā māsa brīnum smagi nopūtās. Blakus gulētājs, jaunākais brālis, vārdā Gustis, vaicāja: "Ko tu tā nopūties? Ko raizējies?"

Bet šī, viņu mīlēdama, atteica: "Mana māte ir briesmīga ragana un burve, bez tam vēl slepkava : katru, ko tik aizgrābj, saplosa un apēd. Tas pats arī notiks ar jums šonakt. Tomēr, ja tu jaudātu iegūt to zobinu, kas pie mātes gultas., tad gan izglābtos. Lejā ir upīte. Pārej pār upīti, ievelc ar zobinu zemē krustu sev aiz muguras, tad viņa tevi vairs nepanāks, nespēs upei pāri tikt. Bet kūtī ir vērsis ar zelta ragiem un no ieejas pa kreisi roki plauktā āmars; ja ar šo āmaru katram ragam trīsreiz pieklauvē, tad ragi nokrīt, no kritiena izceļas tāds troksnis, ka pusvalstība notrīc. Mātei gultas apakšā stāv kokles, ja tās tikai ar pirkstiņu aiztiksi, tūlin trīs stundas no vietas kaklē, kā tik domā. Bet aiz mātes gultas pie sienas karājas nazis jeb tutenis, to māte katrreiz lietā, audis galinādama."

Kad visi bija aizmiguši, Gustis piecēlās, paņēma mices, kas brāļiem galvā, uzmauca tās slepkavas meitām galvā, izmeta brāļus Pa istabas logu laukā, paķēra vecenes zobinu, kā līgava bija izmācījusi, un izlēca pats arī pa logu. Tīrā gaisā viņš sāka brāļus atmodināt. Bet Pa tām starpām arī vecene bija atmodusies, un nazi 'pagrābusi, nāca miceniekiem galvas nogriezt, domādama šos ciemiņus esam. Nogriezusi visām meitām galvas, apskatīsies: ciemiņu nava. Nu loba šiem pakaļ, bet nevarēja upei Pāri tikt, Gustis bij pasteidzies upmalā krustu uzvilkt. Tad ragana palika stāvam upmalā un sacīja: "Pagaidi tu man, Gusti, ja tevi nogrābšu, zobinu saplosīšu. Tu manu zobinu zagsi, manas meitas galināsi "

Bet Gustis ar brāļiem gāja tikai projām. Gāja, gāja - nogāja uz citu valsti. 'Tur viņus saņēma cieti, noveda pie ķēniņa. Ķēniņš saka: "Jūs septiņi vecākie brāļi ejiet cietumā, bet tu, Gusti, iesi pie raganas pēc vērša ragiem. Ja ragus nepārnes, tad taviem brāļiem jāmirst; ja pārnesīsi, atdošu savu meitu un valsti tev."

Gustim metās žēl brāļi, viņš apņēmās iet mēģināt, vai tad itin nenodzīs ragus. Aizgāja līdz raganas dzīvoklim, iezagās kūtī, paņēma no plaukta āmaru un sita pa ragiem. Ragi nokrita, bet pašam arī drebuļi kaulus satrieca: tik briesmīgs troksnis izcēlās, tā ka visa zeme notrīcēja. Gustis paķēra ragus un mudīgi, mudīgi skrēja upei pāri, bet ragana arī tūlin pakaļ. Tik tik vēl paspēja ar zobinu krustu sev aiz muguras uzvilkt un upītei pārlēkt. Nu ragana nejaudāja vairs pakal dzīties, tā apstājās pie upes un dusmās sacīja: "Paga, Gustiņ, gan es tevi reiz dabūšu rokā Tu izdarīji, ka es savas meitas apkāvu, tu manu zobenu nozagi un tagad manam bullim ragus nositi, gan es tevi reiz dabūšu rokā"

Bet Gustis vairs nenieka nebēdā, iet tikai ar saviem zelta ragiem pie ķēniņa. Aiznes ragus, ķēniņš netura vārda: ragus tas paņem labprāt, bet saka: "Tev vēl jāiet pie raganas. Ja pārnesīsi viņas tuteni, tad būsi mans znots, tad laidīšu tavus brāļus no cietuma ārā."

Nagi - tutenis raganai taisni aiz gultas. Bet ko darīt -- jāiet Gustim arī tutenim pakaļ. Ceļā viņš gudro, gudro, kā raganas tutenim piekļūt. Bija pašu laiku nakts, kad nonāca raganas mājas un par laimi šī guļ cietā miegā. Gustis ielīda viņas istabā, un cietu dūšu saņēmis, piegāja uz pirkstu galiem pie gultas - paņēma lēni tuteni no sienas. Vecene gan nemanīja neko, bet ir tad viņam sāka šaušalas pa kauliem iet. Tas jau bija tas pats nazis, ar ko ragana tik daudz cilvēku bija apkāvusi, un ja nu viņa atmostos, tad droši vien arī viņu nogalinātu. Bet līdz viņš arī labi bija izlīdis pa durvim laimīgi, te vecā ragana pakaļ. Tomēr drusku

tā bija nokavējusies. Gustis jau bija uzvilcis krustu aiz muguras ar zobinu un pārlēcis upītei. Šī palika stāvam upes malā un briesmu un dusmu pilna lamā, lād Gusti. Bet Gustis bez bēdām, viņš steidzas pie ķēniņa nazi nodot. Tomēr ķēniņš ir šoreiz vārda neturēja, sacīdams: "Ja pārnesīsi raganas ūdens nesamo trauku, tad došu visu, ko solīju." (Šis trauks bija dimanta akmeņa.)

Atkal Gustim raizes. Viņš iet, iet, bet nevar sagudrot, kā trauku dabūt. Aiziet pie raganas mitekļa, nezin ko iesākt. Nu skatās, nu klausās - neviena paša nemana. Līdīs augšā uz bēniņu, paslēpsies turpat. Kas ir? Ierauga: turpat istabas augšā ir meklējamais trauks. Ragana pati tai brīdī nebija mājā, tikai kalpone vien, vārīdama azaidu. Piepēži ragana pārloba mājā pārbaudīt kalpones virumu; bet tai virumā vira viņas pašas meitu miesas. Pabaudīja virumu un sacīja kalponei: "Par sāļu, ej pēc ūdens"'

Uzlīda bēniņā kalpone pēc trauka, aizgāja pēc ūdens. Bet Gustis prātoja: "Nu ir labi"

Viņš klusiņām līda kalponei paka un tikai vēro trauku. Tiklīdz kalpone pie akas noliecās pēc ūdens, Gustis deva tai pa kakla kaulu. Kalpone iegāzās akā, bet Gustis, paķēris trauku, uz upi prom. Tur viņš vēl laikā uzvilka krustu ar zobinu sev aiz muguras un pārlēca upītei. Atkal atloba ragana līdz upītei, apstājās un lamāja, lādēja bez gala. Gustis ar trauku neliekas ne zinot, iet pie ķēniņa.

Bet ragana steidz pie akas un velk savu kalponi laukā. Izvilka gan, bet kalpone bija jau nomirusi. Nu ņēmās ragana to atdzīvināt: piegāja klāt un pūta virsū pa muguras pusi. Kalpone uzpūtās. tīri vai pušu sprāgt gribēja, bet tomēr neatdzīvinājās vis. Vēl otrreiz ragana visā spēkā pūta. Kalpone vēl vairāk uzpūtās, likās, tūlin sprāgs pušu, un arī raganai pašai acis sprāga ārā, elpu vairs neatdabūs, bet kalpone kā nekust, tā nekust. Nu ragana apsēdās, pārdomādama, ko iesākt un lūk, tā atrod jaunus padomus. Apskrēja trīsreiz akai riņķī un tad ņēmās pa trešam lāgam kalponei virsū pūst. Pūta visā spēkā, te - vai redzi - sāks kalpone drusku kustēties un - atdzīvojās gan.

Bet pa tām starpām Gustis jau pie ķēniņa, atdod tam dimanta trauku, nodomādams: ,,Nu taču atsvabināšu savus brāļus no cietuma.

Tomēr ir šoreiz ķēniņš nepalika pie vārda un sacīja: "Atnes man kokles no raganas, tad došu visu. ko solīju"

Gusts pārdomāja: "Ko lai iesāku? Ikreizes ķēniņš mani piekrāpis, viņš piekrāps arī šoreiz vēl - taču brāļi man žēl."

Gāja gan Gustis pēc koklēm vēl. Bet šoreiz jo vairāk pa koklēm prātoia, jo drebuļi tam trīcināja visu miesu. Traki iedomāties, ja tikai ar pirkstiņu aiztiksi, kokles koklēs trīs stundas no vietas un stāvēt tās stāv pašas raganas gultas apakšā. Beidzot viņš apņēmās nogaidīt tādu laiku, kad ragana mājā nebūs, un tad aiznest kokles, jo kalpone viņam bijusi, nebijusi.

Aiziet līdz raganas mājām, ragana 'pašu laiku nav mājā. Ieiet istabā, ņems kokles; bet tiklīdz aizkustina - spēlē, ko tik māk. Vecā ragana pārskrien, Gustim nelabi pavisam: aizmukt nekur vairs, nu ir nagos. Ragana jau saka pilna prieka: "Nu vienreiz, Gustiņ, iekļuvi man nagos, tagad tev jāmirst. Bet izvēlies pats, kādā nāvē gribi mirt?"

Gusts domā: "Ko nu iesākt? Nelāgi" Te tam nāk padoms prātā, viņš saka raganai: "Pārnes atsprāklis egli no meža un sadedzini mani ar tās egles malku, cita nekā nevēlos."

Ragana paklausīja, ko lūdz, paņēma viņu, iebāza mucā - tai pašā, kuŗā raganas meitu gaļa bija bijusi -- nolika kalponi klāt viņu aplūkot un tad pati teciņus aizsteidzās uz mežu pēc egles. Mucā gulēdams, Gustis atminēsies, ka viņam tēvs reiz jostu iedevis, sacīdams: "Šo jostu nēsā vienmēr gar vidu apjoztu; ja tevi tad kādreiz kur sagūstītu, atjoz jostu tikai - būsi tūdaļ brīvs."

Viņš atjozās un patiesi bija tūdaļ brīvs. Nu paņēma kokles, aizgāja kā vīrs, koklēdams upei pāri un uzvilka ar zobinu krustu sev aiz muguras. Pārnāk ragana no meža, redz: ne Gusta vairs, nedz kokļu. Gan vēl loba Gustim pakaļ, bet Gustis jau upei pāri. Sāks vecene lamāties bez gala: "Tu blēdi Tevis dēj man bija jānokauj meitas, zelta ragus manam vērsim tu zagdams nozagi, manu zobinu, manu nazi, beidzot ir kokles nospēri"

Pilna dusmu pārskrēja ragana atpakaļ, sagrāba kalponi, saplosīja smalkos gabalos, izcepa un apēda Gusta vietā. To padarījusi, nezināja, ko pati būtu iesākusi, ko nē. Drīzi skrēja uz upīti, tur Gusta nekā, skrēja atkal uz mājām, istabā, kūtī, nekur miera atrast. Beidzot paķēra āmaru no plaukta, loba atkal uz upīti. Atskrien, sviedīs āmaru gaisā, Gustim pakaļ. Bet raganas āmars neķēra vis Gusti, augstu, galvai pāri, tas aizsprāga vairāk verstu Gustim uz ceļa priekšā. Gustis, iedams uz priekšu, atron nokritušo āmaru, paņem to un nodomā: "Kas var zināt, kur tāds kādreiz der."

Aiziet līdz ķēniņa pilij, atdod kokles ķēniņam. Ķēniņš aplam priecājās, ka nu viņa ienaidniece vienreiz pilnīgi aplaupīta, jo arī ķēniņš bija viņas nagos bijis un diezgan izcietis. Viņš izlaida brāļus no cietuma un darināja lielas kāzas. Gustis palika par ķēniņa valsts mantinieku un dzīvoja laimīgi jo laimīgi ar ķēniņa meitu.