3. A. 328. Kanaviņš Gulbenē, Zin. Kom, kr. LP, VII, II, 25, 3, 7

"Vairāk brāļu izgājuši kopā ceļot un pie velna mātes iegriezušies par nakti palikt, kur tad tikuši guldināti pie velna meitām. Bet muļķītis paņēmis jaunāko meitu un aizjājis ar brāļiem pie laika projām. Velna māte uzsēdusies uz piestas un saukusi: Bucate! bucate!"

Piesta pacēlusies gaisā un šī muļķim pakaļ. Tad jaunākā velna mātes meita iedevusi muļķītim drāniņu. kad to pavēcinājis, tad zirgam aiz astes izcēlusies uguns upe, velna māte netikusi pāri. Muļķītis pārmucis ar velna meitu mājā un apprecējis to.

Bet pie velna mātes viņiem aizmirsies sunītis Viszinātājs. Šim sunītim muļķītis vēl gājis aka un gudrībā nozadzis to. Pēc gada muļķīša sievai piedzimis bērniņš. Sunītis Viszinātājs teicis: "Tiklīdz bērniņš rādīsies laukā, atlaidīsies zaļš putniņš, paņemdams bērniņa dvēseli. Tādēļ zaļais putniņš - tā būs pati velna māte -notveŗams gudrībā; ādas tarbiņā ieliekams un cepļa krāsns priekšā karsināms. Cepli vajaga nokurināt ar paegļa, pabērža un sēr mūkšļa malku.

Ādas tarbiņā atkal sabāžami ērkšķi, dadži, utis, putniņam par ligzdu, un putniņu krāsns priekšā karsējot, vēl jāsakot: "Kur lec, tur duŗ, kur lec, tur ķirpes vien jāēd!" tad velna māte pazudīšot un bērniņa dvēseli nedabūšot.

Tā arī noticis.