5. A. 328. 550. 570. A. Lerchis - Puškaitis Džūkstē. LP, IV, 57, 1.

Vienam tēvam septiņi dēli: seši gudri, viens muļķis. Tēvs bija ļoti nabags, tādēļ sacīja uz saviem dēliem: "Nu, jūs seši eita pasaulē, paši pelnīties, man nav tikdaudz pie rokas - visus uzturēt, tik muļķītis paliks mājā."

Bet muļķītim tas nav pa prātam, viņš saka: "Ko tie seši bez manis izdarīs? Ja neiešu līdz, labi nebūs!"

"Lai arī iet visi septiņi!" tēvs beidzot apdomājās. Un tā nu šie aiziet. Iet iet - uz vienu reizi satiek lepnu kungu. Vai nevarot visi septiņi pie viņa par kalpiem līgt? Tā kungs uzrunā.

"Kālab ne? Tādēļ vien jau pasaulē nācām: darbu meklēt." Labi. Un tā kungs tūlin izvilcis tādu zīmīti, uzrakstījis ko nebūt, sacīdams: "Eita pa šo teku, tur viņpus meža būs muiža, nododiet tur manai sievai, ka esmu salīdzis jūs par kalpiem; tik ci- tam šo zīmi nerādiet!"

Lepnais kungs aiziet tālāk. Bet brāļi sāk gudrot: "Diezin, kas tai zīmē varētu būt? Cik nelabi, ka neviens no mums nemāk lasīt!"

"Kā!" muļķis iesaucās, kas to teica, ka neviens nemāk? Dodiet šurp - izlasīšu desmit reiz, ja vajadzīgs!"

Š'ie dod arī.

"Are! vai neteicu, ka bez manis nekur netiksit? Skat, kas tai zīmē ir. Te jau rakstīts, lai muižā mūs nokauj, un pats rakstītājs nav vis nekāds kungs, bet velns! Re nu, ka jūs būtu iedzīti dimbā bez manis!"

"Vai akls!" šie arī atplēš mutes, ko nu darīšot?

"Ko darīsim? Darīsim tā: to zīmi iznīcināsim un tad ierakstīšu citā zīmē, ka velns pavēlējis velna mātei mums katram kuli naudas dot un septiņus zirgus, bet labus zirgus; jāsim jāšus pasauli redzēt."

Labi! tā izdarījuši. Velna māte gan brīnījusies, brīnījusies, kas velnam uz reizi prātā iešāvies savu labumu izšķērdēt, bet rakstīts ir - jādod. Nu sabērusi zeltu septiņās kulēs, atdevusi to pa priekšu un tad sākusi zirgus vest ārā. Seši zirgi bijuši vareni, bet septītais - tāda ķēvele tikai. Kas to ņems? Neviens neatsaucas. Un ko domāt? Beidzot labie brāļi uzspieduši muļķītim šo nātna ķēvi. Muļķītis atmet ar roku: lai jau - gan iztikšot!

Zināms, citi brāļi uz saviem ērzeļiem aiziet kā vēji, bet muļķītis, nabadziņš, nekur patikt. Šie jau gabalā - muļķītis tepat vēl mežmalā.

Pa to starpu velns pārradies savā muižā un pirmais vārds: "Vai septiņi brāļi nokauti?"

Nē, neesot! Tā un tā taču esot rakstīts bijis, lai zeltu dodot, lai zirgus dodot - kā tad ies kaut?

To padzirdējis, velns tīri ārprātā un tūlin savam zirgam mugurā - brāļiem pakaļ.

Muļķītis, gar mežmalu čūrodamies, nezin, kā uz vienu reizi izdzirdējis: briesmīgs troksnis aiz muguras. Paskatās: velns uz sava ērzeļa. Ko nu? Vadzi, šis sāk jau drebēt. Bet ķēvīte mierina: "Nekas, nekas, lai tik gudrie brāļi savas ādas sargā; mēs paslēpsimies biezumos. Velns ātrumā aizskries gaŗām, jo tik tuvu pie muižas tam neiešausies prātā meklēt."

Labi! šie abi paslēpušies stāv saliekušies un velns pilnā spēkā aizpūš gaŗām. Tomēr brāļiem šoreiz izlaimējās: bija iegriezušies jau vienā citā muižā un salīguši par 'kalpiem.

Necik ilgi velns bešā jāj atpakaļ un var redzēt- zils no dusmām, ka neizdevies panākt. Pēc tāda brīža velns nozudis un nu muļķītis ar savu ķēvi čunčina atkal uz priekšu.

Nezin, trešā dienā, vai vēl vēlāk - muļķītis ar savu ķēvi arī ieronas tai pašā muižā, kur brāļi. Salīgst arī strādāt. Bet otrā dienā kungam brīnum muļķītis iepatīkas, viņš labāki ieceļ to par sulaini. Tas nu bija brāļiem kā dadzis. Un ko domāt? Tie nebēdnieki sagudrojuši muļķīti pie kunga apmelot, lai sūtot muļķīti uz velna muižu pēc zelta putniņa, esot lielījies sen dienām to nozagt.

Kas kungam par bēdām? Sūta arī. Bet muļķītis skaidri nagos, labi zin, ja muižā rādīsies, velns paņems kā zemeni. Viņš raud. Te ķēvīte uzprasīs: "Kas nu par vainu?"

"Tā un tā!" muļķītis izsūdz.

"Ak tu manu dieniņu, lai brāļi melo! Nebēdā neko, kāpi man mugurā, es putniņu gādāšu!"

Un tā arī bijis. Muļķītis palicis mežmalā, ķēvīte - kā to darījusi, kā ne - pienes putniņu taisni klāt. Pārjās nu pie kunga, kungs apķeŗ muļķīti: "Vai akls! tu esi gan vīrs!"

'Tas brāļiem vēl vairāk iekož sirdī. Un ko domāt? Pēc tāda laika atkal sagudrojuši: muļķītis esot lielījies velna muižā zelta putniņa būrītī arī vēl nozagt - lai tik sūtot pakaļ!

Kas kungam? Sūta arī. Bet muļķītis raud un sūdz atkal savai ķēvei.

"Nebēdā neko, lai brāļi melo! Kāpi man mugurā, es būrīti gādāšu!"

Un tā arī bijis. Muļķītis palicis mežmalā, ķēvīte - kā to darījusi, kā ne - pienes būrīti taisni klāt. Pārjās nu pie kunga, kungs apķeŗ muļķīti: "Vai akls! tu esi gan vīrs!"

Tas brāļiem vēl vairāk iekož sirdī. Un ko domāt? Pēc tāda

laika atkal sagudrojuši: muļķītis esot lielījies velna muižā pašu velnu nozagt, lai tik sūtot pakaļ!

Kas kungam? Sūta arī. Bet muļķītis raud un sūdz atkal savai ķēvei.

"Nebēdā neko, lai brāļi melo! Parunā tik kungam zārku, ar divām stiprām dzelzu stīpām apstīpotu; brauksim velnam pakaļ!" Muļķītis parunā kungam tādu zārku, kungs ar mieru tūlin. Otrā dienā ķēve izvelk zārku velna priekšā. Velns ārā: kas tur esot ?

"Esmu eņģelis no debesim!" tā muļķītis izskaidro, "Dievs tev apsolīja vienu cilvēka dvēseli šinī zārkā; bet tev jānāk iegulties, vai nav zārks par īsu?"

Velns, tādus priekus padzirdējis, tūlin slaukt! zārkā iekšā. Bet muļķītis klaukt! uzsviež zārkam vāku virsū un pārmet dzelzu stīpas vienā galā, otrā galā. Velns spārdās kā traks pa iekšu, bet nelīdz - ķēve velk pie kunga. Kungs iznāk pretim: "Tu, muļķīti esi gan vīrs! Meti to velnu ar visu zārku dīķī, lai slīkst! Iet no šīs dienas tev nekā vairs nav jāstrādā, ēdi manu. maizi vesels!"

Tas brāļiem vēl vairāk iekož sirdī. Un ko domāt? Pēc tāda laika tie iemeļš kungam: muļķītis esot teicis - bez darba nevarot izciest, viņš varot visus zaķus sasaukt kopā, ja tik to liekot.

Kas kungam? Lai sauc, gribot redzēt. Muļķītis ieiet pie ķēves un raud atkal.

"Nebēdā neko, lai brāļi melo! Parunā tik kungam divas stabulītes: vienu zelta, otru dimanta; uzpūti ganībās zelta stabulīti: tūlin saskries. Bet ja tev kāds nāktu zaķus pirkt - pārdodi labprāt, tik neļauji mājā nest. Uzpūti dimanta stabuli, gan zaķis spruks atpakaļ."

Labi ! muļķītis ieiet pie kunga : lai dodot tādas un tādas stabulītes, tad sasaukšot zaķus. Kungs iedod. Muļķītis iziet ganībās un sāk stabulēt. Ak tu manu dieniņu, ka uzpūtis zelta stabuli: sanāk zaķi kā dūmi un nu šis gana. Te iznāks kunga vienīgā meita pie zaķu gana un kaulēsies vienu zaķi pirkt. Labi! muļķītis pārdod arī, bet par daru naudu. Kunga meita paņem vienu zaķi, ietin drānā un ies uz mājām. Līdz labi pie vārtiem, muļķītis uzpūš dimanta stabuli: tā zaķis meitai no drānas ārā un atpakaļ, ko tik māk.

Necik ilgi iznāks pats kungs vienu zaķi pirkt, cik gribot? "Ko es tur varu gribēt? Nogriezi vienu gabalu no šīs maitas, kas tur dīķmalā guļ, un apēdi, tad būsi aizmaksājis."

Labi! kungs nogriež gabaliņu no maitas un apēd; muļķītis atdod zaķi. Bet līdz kungs labi pie vārtiem, muļķītis uzpūš dimanta stabuli : zaķis griezdamies atpakaļ

Tas gudrajiem brāļiem atkal skauda: nekā un nekā muļķītim pietikt.

"Pag!" viņi sagudro, "iesim pie kunga un teiksim, ka muļķītis spēj pilnu maisu ar valodu pierunāt."

Labi. Kungs, to padzirdējis, atsaka tā: "Rītu saaicināšu pilnu pili ar viesiem un tad likšu muļķītim ienākt, lai pierunā pilnu maisu ar valodu."

No rīta sanāca pasauls viesu. Kungs iesauca muļķīti, lai nu pierunājot maisu pilnu ar valodu, viņa viesi arī gribot redzēt. Labi! muļķītis paņēma maisu un sāka runāt: "Mēs bijām

septiņi dēli. Tēvs sūtīja mūs pasaulē papelnīties. Atnācām šinī muižā. Te tiku par sulaini, mani citi brāļi par kalpiem. Bet brālim tas skauda, tie iemelsa kungam, ka spēju velna muižā zelta putniņu, būrīti un pašu velnu nozagt. Kungs ticēja brāļiem un pavēlēja man to darīt. Izdarīju. Bet brāļiem vēl nepietika: es varot vēl zaķus sasaukt. Labi! sasaucu arī. Bet nu kunga meita iznāca vienu zaķi pirkt, pārdevu par dārgu naudu. Pēcāk iznāca pats kungs arī vienu zaķi pirkt, bet tam ātrāki nepārdevu, kamēr maitas --- -"

"Klusi!" kungs uzsauca, "nu jau maiss pilns - nerunā vairs!" Kungs bija

apsaucis tamdēļ muļķīti, lai viesi nedabūtu zināt, ka viņš maitas gaļu ēdis.

Bet viesi, to dzirdēdami, brīnum uzteica muļķīti par tādiem darbiem: viņš esot izpildījis vairāk nekā kungs spējot. samaksāt, bet viņa brāļi esot padzenami, tie nederot ne velnam.

"Labi!" kungs atteica, "es tos brāļus padzīšu arī, bet tev, muļķīti atdošu savu meitu par sievu."

Tā notika. Brāļi aizgāja ar garu degunu, bet muļķītis, tas ietika tādā laimē, ko nebija ne sapņojis.