6. A. 327. 328. 550. 613. Teicēja F. Balande Ružinas pag.

Dzeīvuoja uz pasauļa divi bruoļi; vīnu saucja Pīteri, ūtru Puovulu. Abi divi bruoļi dzeivuoja cīši labi, nikaidas nalaimes jī naredzēja un vīns ūtru cīši mīļuoja.

Kaidu reizi sarunuoja bruoli īt kur nalaimes meklēt; jī gribēja zynuot, kai tī byus. Tai bruoļi padarīja, pametja sovu sātu un vysu kū un aizguoja pa pasauli meklēt nalaimes. Jī staiguoja, staiguoja, navar zynuot, cik tī dīnu v arbyut ari godu, un īguoja vīnā lelā un tymsā mežā. Tī nabeja nivīna dzeivuotuoja. Staiguodami jī pa mežu, īraudzēja, ka natuoļi nu jūs ir lela, teira meža pļova. Piīt jī pi tuos pļovas, un redz, ka stuov pīpļauta lela kopona zuoles, un pi koponas pamasta iskapts. Bruoļi ilgi nadūmuoja un Pīters pajēmja iskapti un suoka pļaut zuoli, bet Puovuls lyka koponā.

Jī pīpluovja divi koponas zuoles un lykuos tipat gulēt. Pusnaktīs pasacēļa lels vējš. Mežs vyss suoka rauduot un bruoļi. redz, ka atskrīn lels tuorps ar trejom golvom un runuoj: "Jo es zynuotu, kas munu pļovu nūpļuovja, es tū labi paboruotu un ar munom meitom gulēt nūlyktu!"

Puovuls gribēja atsasaukt, bet Pīters jam naļuovia. Puovuļs napaklausīja bruoļa un atsasaucja. Lelais tuorps ar trejom golvom satvēra bruoļus, aiznesja uz sovu pili, pasādynuoja aiz golda, kur bruoļi ēdja un dzēŗa un ar jīm pi golda sedēja divpadsmit smuku meitu. Puovuls dzēŗa brandvīnu, bet Pīters lēja zam golda. Bruoļi paēdja un aizguoia gulātu. Ar jīm aizguoja divi smukas meitas. Kai ji guoja gulātu, lelais tuorps pīsacīja meitom nūsist Puovulu un Pīterī. Puovuls dreiži aizmyga un nikuo nadzierdēja, bet Pīters nagulēja, vysu dzierdēja un dumuoja pats sevī, kai jīm nu ituo tuorpa aizbēgt. Kod vysi aizmyga, Pīters nūzoga vīnai meitai nazi un nūsyta obi meitas. Bruoļi izskrēja uorā un bāg. Ceļā stuovēja vīns zemnīks. Jī pīskrēja pi zemnīka un suoka prasīt juo gluobt jūs nu leluo tuorpa, kurs jau skrēja pēc jūs. Zemnīks pacēļa vāzdu un tuorps uz reizes pakrita zemē un suoka klīgt : "Ak, nūmuovēja munas divi meitas Puovuls ar Pīteri un paši aizskrēja pa ceļu."

Pīters ar Puovulu izstuostīja zemnīkam sovu nalaimi un suoka prasīt zemnīka, vai nazyna jis kaida dorba. Zemnīks jīm pasacīja īt pa mozu celiņu un tai jī pīīšūt pi vīnas muižas. "Tī jyusus pījems dorbā."

Bruoļi pateicja zemnīkam un aizguoja pa tū ceļu, kuru paruodīja zemniks. Jī suoka prasīt muižinīku pījemt jūs dorbā. Muižinīks jūs pījēmja : Puovulu par kolpu, Pīteri par kučeri. Puovuls struoduoja muižā, bet Pīters voduoja vysaidus vīsus un dabuoja vysod duovanas. Jo Puovuls kū padora slykti, jū muižinīks izlomoj un cytu reizi vēl teik par pakaļu. Žāl tyka Puovulam, ka Pīteram labi kluojas un jus sadūmuoja Pīteri kaut kai nūnuovēt.

Vīnu reizi Puovuls soka uz muižinīku: "Kungs, jyusu muižā, nav taida spūdra guns kai pi leluo tuorpa! Kuodē jyus nadabuojit?"

"Kai es varu dabuot?" soka muižinīks.

Puovuls jam atbildēja: "Muns bruoļs Pīters var dabuot!" Muižinīks pasaucja Pīteri un lyka jam dabuot tū guni, kura ir līlajam tuorpam. "Jo tu dabuosi, es tevi pastatīšu par muižas puorzini, bet jo nadabuosi, tūlaik tev byus nuove!" soka kungs.

Kū darīt? Pīters aizguoja pa ceļu. Īt jis pi tuo paša zemnīka un vaicoj jam un stuosta jam sovu nalaimi. Zemnīks runoj jam: "Ej, pi Ieluo tuorpa piļis ir olūts. Tī tu nusaglaboj un gaidi, kad

juo meita īs pēc yudeņa ar zalta spainīti. Tad tu pajem meitu un īsvīd olūtā, bet pats pajem zalta spainīti un skrīn pi manis!"

Tai Pīters izdarīja. Lelais tuorps redz, ka pasauļs nu juo bāg, un suoka meklēt meitas, kura aizguoja uz olūtu pēc yudeņa un redz, ka meitas nav. Tuorps skrēja paka pēc Pītera. Pīters pīskrēja, pi zemnīka. Zemnīks pacēļa vāzdu un lelais tuorps otkon suoka klīgt: "Pīters un Puovuls nūsyta divi munas meitas un trešū nūsleicynuoja!"

Pīters atnas zalta spaini un atdūd muižinīkam. Spaiņs itys tai speidēja, lobuok kai guns. Muižinīks īcēļa Pīterī par muižas puorzini. Vēl vairuok sasadusmuoja Puovuls, ka bruots jau par puorzīni un dzeivoj vēl lobuok. Kaidu reiz Puovuls soka uz muižynīku: "Lelajam tuorpam ir zalta zyrgs ar sudobra asti. Tys zyrgs ar sovom kryutim var puorsist kaidu grib ķēnesti. Tuorpam ir vīna smuka meita, kaidas vysā pasaulī nadabuosi.

Muižinīks vaicoj Puovulam: "Kas var dabuot?"

Puovuls jam atbildēja: ,,Muns bruoļs Pīters var dabuot!" Muižinīks pasaucja. Pīteri un pīsacīja dabuot zalta žyrgu uu smukū meitu. Pīters obkon īt. Ptīt jis pi tuo paša zemnīka un stuosta sovu nalaimi. Zemnīks jam soka: "ltei darīšona ir gryuta, bet kaut kai vajag izpildīt!"

Zemnīks īdeva Pīteram sadlus un īmavus un pasacīja: "Kad tu ptīsi pi tuorpa pils, tī stuovēs zyrgs. Tu dreižuok sēstīs zyrgam mugurā un svīd jam golvā īmavus. Zyrgs kai skrīs, ar kryutim puorsiss pils sīnu. Tur sēdēs tei smukuo meita. Tu satver meitu un dreižuok brauc pi manis!"

Pīters tai izdarīja. Pī leluo tuorpa pils stuov zalta zyrgs. Pīters sāduos zyrgam mugurā un svīdja īmavus golvā. Zyrgs kai ruovja, ar kryutim izruavja pusi pils. Pīters satvēŗa meitu un gribēja bēgt, bet kolpi jū sagyva. Reitā lejais tuorps pīsacīja sovai sīvai izvuorēt Pīteri, bet pats tuorps aizskrēja ar lelu rīcu lasīt vīsus. Te tuorpa sīva izkurinuoja cepli, atnezja lelu pūdu un runuoja Pīteram: "Lein itymā pūdā!"

Pīters īleida un izstatīja pakaļu, tai ka navar nikai juo ībuozt ceplī. Tuorpa siva soka uz Pīteri: "Tu īzzastīp!"

Pīters prosa: "Kai? Tu man paruodi!"

Tuorpa sīva lykuos uri īzzastīpja pūdā, bet Pīters tyulen satvēŗa pūda vuoku, aizlyka pūdu un pastatīja ceplī, bet pats satvēŗa smukū meitu, sāduos uz zyrga un aizjuoja pi zemnīka

Atskrīn lelais tuorps ar sovim vīsim un suoka ēst gaļu. Āzdams teic, ka cīši garšīga gala. Tuorps ād un redz sovas sīvas gradzynu. Tuorps aizskrēja pēc Pītera pakaļ, bet napanuocja Pīters jau beja pi sova muižinīka. Pīskrēja tuorps pi zemnīka tm

klīdz: "Pīters ar Puovulu nūsyta man divi meitas, vīnu nūsleicynuoja, sīvu izvuorēja un caturtū meitu ar sevim aizvedja!"

Atbrauc Pīters uz muižu un padūd muižinīkam zalta zyrgu un smuku meitu. Muižinīks Pīteram par juo dorbu īdevja pusi muižas. Puovuls vēl dusmīguoks palyka, ka juo bruoļs jau pats par muižnīku. Puovuls otkon soka muižinīkam, lai jis. pasaka Pīteram, kab jis atvastu pašu lelū tuorpu, kam ir treis golvas.

Muižinīks pasaucja Pīteri un lyka jam atvest pašu lelū tuorpu. Kū darīt?

Pīteram juoīt otkon. Atīt Pīters pi zeunnīka un stuosta: Muižinīks pīsacīja

man atvest jam pašu tuorpu."

" Zemnīks pasacīja Pīteram īt uz lobū rūku. Tī guj zyrga golva, un caur zyrga aci aug zuole. Tu ituos zuoles pīraun un patrin lobū aci un īlīc zuoli kreisā kārmanā, tad patri,n kreisū aci un īlīc lobā kārmanā."

Tai Pīters izdarīja, pītryna acis ar zuoli un īlyka kārmanās un atguoja pi zemnīka. Zemnīks jau runuoja: "Patrin mīsu ar zuoli nu lobuo kārmana!"

Pīters patryna un pasataisīja vyss ar rogim. Tūlaik zemnīks soka uz Pīteri : "Pajem zuoles nu kreisuo kārmana un patrin sev mīsu!"

Pīters patryna otkon un palyka par tū pat Pīteri.

"Nu," soka zemnīks, "tagad ej pi tuorpa un kad aizīsi pi juo pils, tyulen pītrin nu lobuo kārmana zuolim mīsu un paliksi ar rogīm!"

Tai Pīters izdarīja. Pīīt jis pi leluo tuorpa piļs, pītryna ar zuoli un palyka vyss ar rogim, gu uz vītas un klīdz: "Nūnuovēja mani Puovuls ar Pīteri!"

Itū izdzierda lelais tuorps ,atskrēja un vaicuoja: "Nu kurīnes tu esi?"

Pīters ar rogim jam atbiļd: "Es esmu tuorps nu septīta pūra! Man Pīters ar Puovulu vysas munas meitas nūsyta un sīvu sadadzynuoja gunī. Es gribātu jūs sagyut, bet man nav ūtra drauga!``

Lelais tuorps izstuostīja, ka jam Pīters ar Puovulu ari nūnuovēja treis meitas un vīnu dzeivu aiznesja, bet sīvu ceplī izvuorēja. Sasarunuoja lelais tuorps īt Pīteram paleigā. Pīters pasacīja iztaisīt dzeļža bucu. Lelais turps sataisija un Pīters runuoja uz tuorpu: "Vajag pasavērt, vai varēs myusim obim tī īleist!"

Tad Pīters soka uz tuorpu: "Tuleiņ paprīkšu un es pēc tevis!" Kad tuorps

īleida bucā, Pīters pajēmja vuoku un aiztaisīja bucu. Tai tuorps sēd bucā un klīdz,

bet Pīters tyuleņ izmuozuoja suovu mīsn ar zuolēm nu ūtra kārmana un akton palyka par Pī teri. Sadabuoja Pīters tur pat puori zyrgu pastatīja bucu ar tuorpu un aizbraucja pi zemnīka. Pīteŗs zemnīkam vysu izstntostīja un cīši pasateicja, aizbraucja uz muižu un paruodīja muižnīkam lelū tuorpu. Muižinīks kai pasavēra, nu lelom bailem tī pat nūmyra, bet Pīters apsaprecēja ar tū smukū meitu un palyka deivuot muižā par muižinīku, bet juo bruoļs Puovuls kai beja par kolpu, tai tagad ir.