1. A. 329. V. Zacarska no S. Garanča Viļānu Murānos.

Tuoli nu myusu senejūs laikūs dzeivuoja vīns medinīks. Nu reita leidz vokoram jis staiguoja pa mežim un šuovja zvērus un vysaidus putnus. Nu ituo dorba jis pats baruojās un baruoja sovu vacū muoti. Juo vuords beja Pīters un jis nabeja vēi precēt.s.

Vīnu reizi Pīters aizguoja uz lelu mežu. Tī jis staiguoja vy su dīnu, bet nikuo nanūšuovja. Saulīte jau guoja uz vokoru, bet Pīteram nabeja vēl nikuo, ni zvēra, ni putniņa. Myusu Pīters sasadusmuoja un īt ar plykom rūkom uz sātu un pats seyī lomuojas, ka jam itei dīna pavysam nalaimīga. Īt jis un redz, ka kūkā sd vonogs. Jis jau pajēmja rūkuos blisi un gribēja nūšaut vonogu, bet vonogs suoka runuot cylvāka bolsā: "Pagaīd, Pīter, nasit tu manis, es tev, kaut kad par itū paleidzēšu. Lobuok pajem nu manis vīnu spolvu. Kad tev dzeivē byus kaida nalaime, tu itū spolvu sadadzynoj, es tyulen atskrīšu un īdūšu tev sovu paleigu."

Tai vonogs, pasacīdams itūs vuordus, nūmetja sovu spoIvu, pasacēļa un aizskrēja pa gaisu, nazynuoms kur. Pīters pajēmja vonoga spolvu kārmanā un guoja tuoļuok staiguot pa mežu. It Pīters un dūmoj pats sevī: "Kas šūdīn par taidu nalaimi, ka navar nikuo nūšaut?"

Guoja, guoja Pīters. pīkusa un jam īsagribēja ēst. Jis atsasēda uz zemes un suoka ēst gabaliņu maizes. Maizi apēdušam īsagribēja jam dzert yudeņa. Jis pasacēļa un redz natuoli nu juo azars. Jis pīguoja pi tuo azara un suoka dzert yudeni. Padzēra un veras azarā. Tī zivtiņas tai svēlej! Jis tyuleņ sataisīja makšeri un suaka gyut zivis. Kad jis aizmetja pyrmū reizi, tai īzvylka zalta zivtiņu, kura suoka runuot kai cylvāks: "Palaid mani azarā, mīļais cylvāks, es tev par itū kaut kad dzeivē paleidzēšu un pajem nu manis vīnu spuoiņu, kuru tu, kad tev nūtiks nalaime, sadadzynoj. Tad es tyulen byušu pi tevis!"

Pīters dūmuoja, dūmuuja, pajēmja izruovja nu zalta zivtiņas vīnu spuoiņu un palaida zivtiņu azarā, bet pats guoja tuoļuok. Jis guoja, guoja un jau sasataisīja tymss. Kū jam darīt, kur nokti puorgulēt? Jis īkuopja vīnā kūkā, ka jū naktī naapāstu zvēri, un tai kūkā puorgulēja nakti. Reitā, kad izlēcja saulīte, Pīters nū

kuopja nu kūka un guoja tuoļuok pa mežu. Īt ja un redz lopsu. Jis tyulen aiz blises un gribēja lopsu nūšaut, bet lopsa suoka runuot: "Mīļais cylvāks, nasit tu manis, es tev kaut kad dzeivuodama paleidzēšu. Lobuok tu izraun nu munas astes vīnu spalviņu un kad tev vajadzēs muna paleiga, tu sadadzynoj itū spalviņu un es byušu pi tevis kluot!"

Pajēmja myusu Pīters nu lopsas astes vīnu spalviņu un guoja tuoļuok. C'ik tī jis guoja, dīnu, vai divi, un īguoja kaidā mīstiņā. Tymā mīstiņā jis īguoja pyrmā ustabiņā. Tymā ustabiņā jis īraudzēja pi cepļa vīnu veci. Pīters runuoja: "Dīvs paleidz, tev, vecīt!"

Vecs pacēļa golvu, pasavēra uz Pītera un pasacīja: "Taipat lai tev Dīvs paleidz!"

Pīters vaicoj večam: "Vai nav kaut kuo kuo paēst.?"

Vecs jam atbild: "Es, dēliņ, pats jau dīnas treis nikuo naēžu, par tū man nav nikuo."

Pīters, ilgi nadūmu,odams, izvylka nu kārmana zalta naudas un īdevja večam, sacīdams: "Ej, vecīt, uz mīstiņu un nūpierksi, kū paēst tev un man!"

Vēcs pajēmja naudu, aizguoja uz mīstiņu, pīpierka, kū vajag, un atnezja uz sātu. Sātā vecs ar Pīteri labi paēdja un palyka Pīters pi ituo veča uz naktis puorgulēt. Gulādams vecs izstuostījā Pīteram, ka jam beja divi dāli, kurus jaunuo kēniniņa pakuoŗa, un jei jau pakuora deviņdesmit deviņi cylvāki, kas vysi beja jauni puiši. Kēniniņa vēl naprecēta un grib precētīs, bet veira grib dabuot taida, kura jei navarēs atrast, kad jis nūsaglobuos. Kad jei atrūn, tad pakar. Kad naatrass, tys byus juos veirs.

Pīters ilgi dūmuoja pats sevī un pēčuok pasacīja večam, ka jis ari īs pi tuos kēninipas. Vecs cik jū lyudza naīt, bet nikai uavarēja īrunuot. Reitā pasacēļa Pīters un aizguoja uz tū pili, kurā dzeivuoja tei kēniniņa. Īraudzēja kēniņiņa Pīteri un soka: "Jau symtais puiss, kurs byus pakuorts!"

Pīters jai atbildēja: "Kēniniņa, varbyut, ka manis vierve naizturēs!"

"Kēniniņa izstuostīja Pīterim tai: "Tu treis reizes vari globuotīs. Kad es tevi atrasšu vysas treis reizes, tad pakuoršu, bet jo naatrasšu, tad tu byusi man par veiru."

Pīters pīkrita.

Atīt vokors. Pīters pajēmja vonoga spolvu un sadadzynuoja. Tyulen atskrēja pats vonogs. Pīters jam stuosta sovu nalaimi. Vanogs tyulen uzsādynuoja Pīteri uz sovas muguras un aiznesja augši, augši aiz muokuĪim suovā pereklī un ar suovim spuoim apsedzja. Nakti izguoja kēniniņa ar sovu stabulīti un suoka vērtīs

apleik zemi un dabasus. Īraudzēja vonogu perekli un nu Pītera rūkas vīnu pierkstu. Reitā atīt Pīters pi kēniniņas. Jei jam stuosta, ka jis beja pi vonoga pereklī. Ūtrā noktī Pīters pajē.nja sadadzynuoja zivtiņas spuoiņu un zivtiņa tyulen beja kluot pi Pītera. Pīters izstuostīja zivtiņai sovu nalaimi. Zivtiņa tyuleņ pasaucja nu azara lelu leidaku un pasacīja, ka leidaka nūreitu Pīteri. Leidaka nūreja Pīteri un staiguoja pa azara dziļumu. Nakti izguoja kēniniņa ar sovu stabulīti suoka vērtīs apleik vysu zemi un dabasus, bet nikur navarēja redzēt. Reitā Pīters pi kēniniņ.as. Kēniniņa jam soka: "Vīnu reizi naatrodu. Vēl reizi jo naatrosšu, tūlaik tu byusi par munu veiru!"

Trešā naktī Pīters sadadzynuoja lopsas spolvu. Lopsa tyulen atskrēja. Pīters izstuostīja lopsai sovu nalaimī. Lopsa pasacīja Pīteram: "Nabādoj, es tevi nūglobuošu, tevis nikas naatrass!"

Lopsa izroka zem pils 1elu dūbi un pasacīja Pīteram īleist tymā dūbē, bet paša skraidīja un vēŗās, kū darīs kēniniņa. Nakti atīt kēniniņa ar sovu stabulīti un suoka vērtīs apleik vysai zemei un dabasim, bet nikai navarēja atrast, kur ir Pīters. Sasadusmuoja kēniniņa uz sovas stabulītes, un nūsvīdja jū ar dusmem un sasyta. Reitā atīt Pīters pi kēniniņas. Kēniniņa jam soka: "Es tevis divi reizes naatrodu, tagad tu byusi muns veirs!"

Tai Pīters apsaprecēja ar kēniniņu un svoka dzeivuot boguoti tun laimīgi. Uz jūs kuozu beja daudz aužu, vysi ēdja un dzēŗa, bet mutē nivīnam nikuo natyka.