2. A. 329. Teicējs A. Pabērzs Preiļos, Kultūras Balss kr

Vīns medinīks aizguoja uz mežu medīt. Tikkū jis īguoia mežā - veras: stuov vonogs. Medinīks dūmuoja: "Vīna olga, nūšaušu vonogu!"

Bet vonogs suoka lyugt, lai našaun: "Pajem nu munas astes vīnu spolvu un kad tev byus kaida nalaime, tu šū spolvu aizdadzynoj un es tev tūlaik varēšu paleidzēt!" soka vonogs.

Medinīks pajēmja spolvu un aizguoja tuo[uok. Veras: stuov meža kaza. Medinīks tikkū gribēja jū saut, koza jam soka: "Nasaun manis, lobuok pajem nu munas astes vīnu sprūdziņu vylnas. Kad tev byus kaida nalaime, aizdadzynoj iū, es tyuleņ byušu pi tevis un tev paleidzēšu!"

MediWs tai izdarīja, pajēmja vylnas sprūdziņu un aizguoja tuoļuak. Guoja jis, guoja un īsagribēja jam dzert. Pīgnoja jis pi ryucīša un tikkū suoka dzert, veras: zalta zivti:a stuov un soka: "Paleidz man, lobais cylvāks, puorīt uz upīti, man te tik gryuti dzeivuot! Puornes mani, es kaut kad tev ari paleidzēšu!"

Medinīks paklausīja zalta zivtiņas un aiznesja jū leidz upītei, īlaidja jū tur, bet pats guoja tuoļuok.

Guoja jis - veras : stuov ustabiņa. Īguoja jis īškā un redz : sēd vecenīte un raud. Medinīks vaicuoja: "Kuopēc tu raudi?" Vecenīte jam atbiļdēja: "Ir myusu kēnestī kēniņa meita, kura ar sovu taurini [stobriņu] var redzēt na tikai vysu pasauli, bet arī vysu, kas nūteik dabasūs. Jei ir pasacīja, jo jauneklis tai aizzaglobuos, ka viņa navarēs redzēt, tūlaik jei byus tam jaunekļam sīva, bet jo īraudzēs, tad nujems jam golvu. Jau tyukstūšas jaunekļu golvas gul zemē. Ari muns vīnīgais dāls ir nūsysts!"

Mediniks tyuleņ aizskrēja pi kēniņa un pasacīja, ka jis grib sovu laimi izraudzīt. Kēniņa meita pasasmēja un teicja: "Labi, treis reizes. tu nūsaglaboj, jo es tevis naatrasšu, tūlaik byušu tova sīva!"

Nuokūšā dīnā medinīks aizdadzynuoja vonoga spolvu. Atskrēja vonogs un kad dabuoja zynuot, kuo grib medinīks, vonogs nūglobuoja jū sovā pereklī, kurš beja iztaisīts tašņi akmeņa īškā. Lai kēniņa meita skotījās kai skotīdamuos sovā taurinī, bet navarēja nikur redzēt medinīka!

Ūtrā dīnā medinīks aizdadzynuoja vylnas sprūdziņu un veras: koza jau stuov. Jis izstuostīja jai sovu nalaimi. Koza īvedja jū dziļā dūbē, bet paša atsagula jam viersā. Lai kēniņa meita meklēja cik maklādama, bet medinīka naatroda.

Trešā dīnā medinīks aizguoja leidz upītei un suoka saukt zalta zivtiņu. Tei tyuleņ atskrēia un kad dabuoja zynuot, kuo grib medinīks, pavēlēja leidakai nūreit medinīku. Leidaka tai izdarīja. Ilgi meklēja kēniņa meita medinīku, tūmēr nikur juo nadabuoja. Tai kēniņa meita Pajēmja medinīku sev par veiru un jis dreiž! palyka par kēniņu.

Piezīme. Lai gan šī pasaka nav piesūtīta no citiem Latvijas apgabaliem, tomēr gluži sveša viņa nav ne Vidzemē ne Kurzemē. Raunā es pats tiku tādu pasaku dzirdējis, tikai neatceros vairs sīkumus. Kurzemē ir pazīstamais Alfrēds uzrakstījis ("Tautas pasakas", 1893. G) šādu variantu kopā ar citu pasaku par aizbēgušo sievu (skat. IV, 25, 3). P. Š.