1. A. 330 A. J. Bankins "Šis un tas" I, 1872, 52.

Reiz dzīvoja viens neprecējies traktieŗa kungs, kas savā traktierī viens pats izticis, tikai viena vecīga sieviņa bijusi, kas tam istabas izslaucījusi un māju apkopusi. Viņš no ceļiniekiem itin maz paģērējis, no citiem pavisam nekautkā neņēmis, kā nu kuŗo reizu redzēdams.

Reizu tur viens ceļa gājējs ienāk un prasa, vai bur viņam vēl rūmes būšot?

"Kāpēc nē?" tas atbild.

"Bet man vēl ir divpadsmit ceļinieku," svešais atbild. Tas bijis mūsu Pestītājs ar saviem divpadsmit mācēkļiem. Un lai būtu vēl divreiz divpadsmit," viesnīcnieks atteic, "tad man arī būs jums visiem rūmes diezgan."

Svešais rītā aiziedams prasa, cik jāmaksā? Viesnīcnieks atteic, ka gluži nekas nav jāmaksā. Bet tas saka, lai viņš tak kautko izlūdzas no šā par piemiņu.

"Nu labi," viesnīcnieks teic, "pirmā lieta ir šī, ka es simtu gadu varētu vecs palikt! Otra tā: man ir labs nāburgs, ar kuŗu es vakaros, kad man viesu nav, arvien papļāpājos un laiku pakavēju. Tas ilgi pie manis nepaliek, bet drīz iet uz māju, man ir krēsls, un es gribētu, lai šis tāds tiek, kā kuŗš uz to atsēžas, ātrāki no tā netiek nost, kamēr es viņu palaižu. Trešā lieta tāda: man ir dārzā ābele, kuŗai aug brīnum lieli un skaisti āboli. Pie tās nu par naktīm nāk zagļi un tos nozog, kādēļ man pašam nekā nepaliek. Es gribētu, ka lai tas, kas pie šiem āboliem pirkstus piekaŗ, no tiem agrāki netiek vaļā, kamēr es pats viņu palaižu."

Svešnieks, kas gan bija cerējis, ka viesnīcnieks kādu augstāku vēlēšanos būtu teicis, tamēr šim atbild: "Lai tev notiek, ko tu gribi!" ,'

Traktieŗa kungs nu dzīvo un dzīvo, un nāburgs arī paliek pie viņa arvien tik ilgi, kā šim patīkas. Bet kad simtu gadu pagalam, tad atnāk pie tā Nāve un saka: "Nāc tik nu man līdz! Nu tu jau diezgan dzīvojis pasaulē."

Šis ar nekā nedrīkst sacīt, ka nu jāiet, tad jāiet; bet viņš vēl lūdzas, lai tam laižot vaļas citus svārkus apvilkt un apģērbties, un lai šī tamēr nosēžoties uz krēsla pie krāsns un sasildoties. Traktieŗa kungs pēc kāda laika ienāk istabā, bet Nāve netiek no krēsla augšā, tai gluži negribot jāsēž. Tad tai saka: "Daliec vēl piecdesmit gadu pie manas dzīvības, tad es tevi laidīšu vaļā, citādi ne."

Nāve saka: "Laid mani prom, man nav vaļas! Vai tu domā, ka man tik vien darba, kā pie tevis? Man vēl jāsteidzas uz citām malu malām."

Bet viņš to nedara, tā nu sēž cauru nakti līdz rītam. Kad tas viņu nezināt neatlaiž, tad šī uz to saka : "Manis dēļ tad dzīvo nu vēl piecdesmit gadu, bet laid tik mani vaļā!"

Viesnīcnieks nu viņu palaiž un tā aiziet:

Kad nu šie nodiņģētie piecdesmit gadi bija pagalam, tad Nāve atkal klāt un saka uz viņu: "Tavs nosacītais laiks nu ir pagalam, nāc tik nu man līdz bez kādas kavēšanās!"

Tas atteic: "Kad nu jāiet, tad jāiet, tur neviens nevar palīdzēt; bet klausi, man ir brīnum skaisti āboli dārzā; ej tur un paēdies, kamēr es sameklēju savas lietas un sasienu knupītī."

- Šī jau, dumja kā arvien, iet dārzā un sāk raut ābolus; bet ko pirkstus pie āboliem dalikusi, tā paliek stāvot, rokas izplētusi. Viņa nu gan lūdzas, lai šo palaižot bet viesnīcnieks citādi pasaulē. ne, ja tā viņam atkal piecdesmit gadu vēl ļaujot nodzīvot

Viņa gan negrib vairs ielaisties, bet kad cauru nakti pie ābeles stāvējusi un citādi nezina, kā tikt vaļā, tad vēl apsola tam piecdesmit gadu ko dzīvot. Protams, ka, pēc nosacītiem gadiem Nāve atkal ir klāt. Tā vairs neiet pie viņa istabā, bet nošauj viņu pa logu ar savām bultēm. Tas nu reizu miris; bet viņa dvēselei, pirms tā nākusi debesīs, gribas tikt ellē un redzēt, kā tur klājas. Nāve tam saka: "Nu tu vari iet kur gribēdams, man ar tevi vairs nav nekāda daļa."

Riktīgi, viesnīcnieks noiet ellē, kur ir pulka vellu un daudz grēcīgu dvēseļu, kam tur jācieš un jāvārgst. Vells tam jautā, vai negribot paspēlēties uz naudu?

Šis atbild: "Atrauj tevi piķis! Kamēr dzīvojis pasaulē, kārtis nemaz neesmu saņēmis rokās, ne uz naudu spēlējis."

Vells viņam uzstāj gandrīz ar varu un saka: lai metot ar kauliņiem. No tā citādi nevarēdams atgainīties, teic: "Nu tad labi, metīsimies ar kauliņiem, ne uz naudu, bet uz cilvēku dvēselēm, kas te ellē."

Vells ar to mierā. Šie nu met kauliņus, bet viesnīcnieks arvien vinnē, tam jau divpadsmit dvēseles rokā. Vells sviež kauliņus pie malas un saka, ka ar šo pavisam vairs nebūšot spēlēties, jo citādi šim visas dvēseles esot jāpazaudējot.

Viesnīcnieks nu ņem savas divpadsmit dvēseles un iet uz debesīm. Pēteris stāv pie debess vārtiem, un nelaiž to vis iekšā; bet iekšpusē ir pats Pestītājs. Viesnīcnieks tam prasa, vai viņam arī rūme būšot?

"Kāpēc ne?" tas atbild, "nāc tik vien iekšā!"

Bet es neesmu viens pats," viņš saka, "man vēl ir divpadsmit "

ceļinieku." "Un lai tev būtu divpadsmit, un vēl reiz divpadsmit tad jums visiem rūmes diezgan; jo kā tu toreiz mani ar visiem divpadsmitiem mīlīgi uzņēmi, tā es tevi tagad; nāc tik vien iekšā!"

Viņš nu iet ar savām divpadsmit dvēselēm debesīs un sēžas tai labākajā vietā, ko pats Pestītājs viņam ierāda un dāvina.