4.A. 331 A. E. Krastiņš Varenbrokā, Folkloras krātuvē.

Reiz dzīvojis viens saimnieks un viņš ļoti mīlējis nabagus.

Vienā vakarā pie viņa ieiet Dievs par nabagu un lūdz naktsmāju. Saimnieks viņu uzņem un mīļi uzcienī kā vajaga. Nu Dievs, no rīta projām iedams, saka: "Vēlies trīs vēlēšanās, kādas tu gribi tās tiks izpildītas."

Nu tas saiminieks saka: "Es vēlētos simtu gadu dzīvot." Dievs saka: "Otru kādu?" ' Saiminieks saka, pie viņa nākot kaimiņš kārtis spēlēt, vienmēr šo vinnējot un aizejot projām. "Es vēlētos, kas uz šitā krēsla atsēstos, lai nevar piecelties."

Un trešā vēlēšanās: "Man ir ļoti liels ābeļdārzs un vienā ābelē ir ļoti gardi āboli. Ļaudis nāk tur un zog. Bet kuŗš pie tās ābeles iet, lai tur pakaŗas, ka netiek vairs nost."

Dievs saka: "Es domāju, ka tu vēlēsies no debess mantām kādu, bet tu runā tik par pasaules lietām."

Saiminieks saka: "Kur nu, Dieviņ, zemniekam par tik augstām lietām domāt?"

Dievs saka, prom iedams: "Nu tad lai arī tev notiek! Visas tavas vēlēšanās lai piepildās."

Pāriet tie pirmie simtu gadu, atnāk Nāve. "Nu sataisies, cilvēks, tavi gadi ir jau pārgājuši."

"Jā, ja," saimnieks saka, "man jau arī apnicis dzīvot. Man kājas sāp - grūti staigāt." Vai tu nebūtu tik laba, kamēr es nomazgāšos, atnest kādu ābolu no tās ābeles."

Kā Nāve iet pie tās ābeles, tā pakaŗas. Saiminieks piegājis pie Nāves, skatījies un smējies. Nāve sāk kliegt: "Tu, krāpniek, laid mani no ābeles vaļā!"

Atlaid man vēl simtu gadu dzīvot!" "

Še kas nelaiž." "

"Manis pēc vari karāties ābelē, gan jau es ilgāk nodzīvošu." Nāve redz, ka nieki būs, atlaiž viņam arī simtu gadu. Nu no ābeles aiziet projām.

Pāriet tie simtu gadu. Atnāk atkal Nāve : "Nu vai tu esi sataisījies? Jābrauc projām. Nu tavu ābolu es vairs neiešu šķīt." "Piedod tu man, mīļā Nāve, ko esmu pret tevi grēkojis. Es zinu, ka tu uz mani esi ļoti dusmīga. Būsi piekususi, uz mani

skriedama. Pasēdi še, kamēr es Dāvida dziesmu, deviņdesmitseptīto pantu, nolasu, un tad varēsi mani ņemt."

Kad Nāve atsēdās, saiminieks ietaisa pīpi un staigā pa istabu svilpodams. Nāve sava: "Kas tev ir? Vai tu sataisies arī, vai nolasīji savu peršiņu?"

Šis saka: "Man ar tevi vairs nekādas darīšanas nav. Tu vari man iepūst pakaļā."

Nāve grib no krēsla celties. Čuks! Nevar kustināt pakaļu. Atlaid mani no krēsla!"

" "Atlaid man vēl simtu gadu!" "Es ilgāk tevi nevaru atlaist."

Saiminieks saka: "Paga, paga, es iekurināšu krāsni un pasildīšu tev pakaļu, varbūt tev ir salti."

Nāve atlaiž un nu aiziet no krēsla.

Pagāja vēl simtu gadu. Kad nu nāve nāca trešo reiz, tad vairs nerunāja un nodūra saiminieku jau no tālienes.