5. A. 33 A. G o t h a r d s K r. V i r c a v ā. LP, III, 25. AŠ, III, 8d.

Kāds kalējs bijis liels dzērājs. Reiz tas apdzēris visu, kas tam

bijis, un tad gulējis to nakti maigi jo maigi. Bet no rīta sirds sākusi nabadziņam nedarbus pārmest; viņš uzmeties uz žoga, raudājis un raudājis gaužas asaras. Pienācis Velns.

"Ko raudi, kalēj?" Velns tūlīt uzprasījis.

"Ja, kā neraudāt? Vakar apdzēru savā trakumā visu mantu." "Ej, muļķi ej!

Mantu atkal nopelnīsi, un ja tev tiktu vien, par dzērieniem es gādāšu!"

"Ej ar saviem dzērieniem, kur nācis! Esmu izdzēries diezgan - tagad pietiek."

"Tata lops! Negrib ne to ņemt, kas par velti ienāk. Neesi nelga! Še tev šis kausiņš, līdz ko pieliksi pie mutes, tūliņ tecēs gardākie dzērieni mutē. Kas tad atkal spiež tev vien dzert? Ja negribas, pacienā citus!"

"Ej, ej, tu joko."

"Joko! kas tā par runu? Še paraugi, tad redzēsi." Kalējs pielicis kausiņu pie mutes.

"Bija gan gards!"

"Tebe nu!" Velns smējies. "Tik viena lieta, kalēj: divdesmit pieci gadi vari šo kausiņu lietāt, bet tad tu nāksi pie manis dāvanu atkalpot. Vai dzirdēji?"

"Dzirdēju!" Tā palicis. Kalējs dzīvojis visus tos gadus bez bēdām, tik beidzamajā gadā sācis arvienu guģēties: ,;Kaut labāk nebūtu ne

ņēmis kausiņu! Kas tikpat atliek? Dzērienus visādus gan zīdu tā dēle, bet tomēr alga nelāga, jāiet pie Velna."

Bet nu gadījies, ka Dievam, pa zemes virsu staigājot, salūzusī nūja. Dievs apjautājies pēc kalēja. Viņam ticis parādīts šis pats kalējs. Dievs iegājis pie kalēja un teicis, lai sakaļot pārlauzto nūju. Kalējs iešāvis vienu kausiņu no velna dzērieniem, noplakškinājis muti nu tad, kausiņu pie lakts nolikdams, atbildējis: "Dod šurp nūju - sakalšu ar!"

Viens divi bijis gatavs. Bet Dievs, labi redzēdams, ka kalējs viņu nepazīst, gribējis viņu pārbaudīt. Viņš sācis žēloties: "Nu ja, sakali gan, bet viena nelaime: man nav nekā ko maksāt!"

"Ak tu manu dieniņu!" kalējs iesaucies, "un ja tev ar būtu ko maksāt, ir tad es neņemtu maksas par tik niecīgu darbu. Tādas lietas iet pie manis par velti."

"Kā redzu, tev laba sirds, kalēj!"

"Varbūt gan," kalējs atbildējis un tad iešāvis pa otram lāgam no sava kausiņa, pie kam vēl neaizmirsis ir Dievam vienu malku piedāvāt. Bet Dievs atkratījies sacīdams: "Lai paliek! Vai nevari labāk pateikt, kur tādi kausiņi dabūjami, kuŗos dzērieni paši no sevis gadās?"

,,Kur dabūjami ! Pie velna. Tomēr nevēlētu vis tev ar Velnu ielaisties. Tu nezini, cik man sirds sāp, ka ielaidos. Divdesmit piecos gados bija gan dzert pa pilnam, bet re, citu gadu man jāiet gribot negribot par to pie Velna kalpot. Ak, kaut, jel kāds gadītos, kas mani no Velna nagiem atpestītu!`

"Klausies, man arī ar Velnu tāds vecu vecais ienaids; gribu viņu rokā dabūt, bet viņš, neģēlis, pārlieku manīgs, izmūk arvienu. Tev, kalēj. laba sirds; man žēl, ka esi iestidzis Velna nags, tādēļ došu labu padomu. Ja Velns citu gadu atsūta tev pakaļ, tad pasniedz atnācējam šo tavu kausiņu, sacīdams : "Kausiņ, turi ciet!" Kausiņš nelaidīs to vaļām, viņam būs jāstāv kā stabam tur, kur kausiņš nolikts. Ja Velns sūta citu pakaļ, tad saki u savu laktu: ,,Lakta, turi ciet!" Lakta nelaidīs vaļām. Bet ja Velns pats atnāktu tev pakaļ, tad raugi viņu aizkrāpt pie šīs ābeles tur durvju priekšā un saki: "Ābele, turi ciet!" Velns tūlin pakārsies ābeles zaros un netiks vaļām. Un tad vēl, ja visu tā izdari, tad nāc man debesīs pateikt, kā ar Velnu izgājis."

"Ja, kas tad tu tāds esi, ka pavēli man debesīs kāpt? Un saki, kā lai debesīs uzkāpju?" kalējs jautājis.

"Esmu Dievs. Un debesīs vari viegli tikt. Paņem cepuri, uzliec maikstes galā, bīdi maiksti uz augšu un sauc: "Kur cepure, tur es!" Tūdaļ uznāksi debesīs kā tauriņš."

To sakot, Dievs pazudis.

Otrā gadā Velns atsūta savu kalpu pēc kalēja. Velna kalps atnācis un uzsaucis: "Kalēj, tev jānāk man tūlin līdz!"

"Ūja! ūja! papriekš iedzersim, tad jau gan aiziesim!"

Kalējs iemetis no kausiņa papriekšu un tad sniedzis Velna kalpam. Šis sagrābis kausiņu, izdzēris un licis uz laktu, bet tai pašā acumirklī kalējs iesaucies: "Kausiņ, turi ciet!"

Velna kalps palicis kā stabs pie kausiņa un nevarējis ne no vietas atkustēties. To redzēdams., kalējs nodedzinājis karstu dzelzi, ieņēmis lūškās un sācis Velna kalpu spīdzināt sacīdams:

Ja neatlaidīsi vēl mani uz divdesmit pieciem gadiem brīvu, tad "

sadedzināšu tevi lupatās.

Neko darīt - bijis jāpieliek vēl divdesmit pieci gadi klāt. Pēc otriem divdesmit

pieciem gadiem Velns sūtījis citu kalpu kalējam pakaļ. Tas atnācis un uzbļāvis bargi

jo bargi: "Kalēj, tev jānāk man līdz!"

"Uja! ūja! apsēdies jele mazu lietu uz laktu, atpūties, tad jau gan aiziesim. "Velna kalps apsēdies, bet kalējs uzsaucis: "Lakta, turi ciet!"

Velna kalps palicis pie laktas kā pieburts. Kalējs nu nodedzinājis karstu

dzelzi, ieņēmis lūškās un sācis to spīdzināt sacīdams: Ja neatlaidīsi mani

vēl uz divdesmit pieciem gadiem brīvu, tad " sadedzināšu tevi lupatās.

Neko darīt - bijis jāpieliek vēl divdesmitpieci gadi klāt. Pēc trešiem divdesmit pieciem gadiem velns nācis pats kalējam pakaļ. Un līdz ko kalēju sastapis, tā rāvis nabadziņu kā zvērs sev līdz. Kalējs gan atminējies par ābeli, bet ātrumā nemaz neattapis velnu pielabināt. Bijuši jau pusceļā, velna miteklis jau rēgojies attālumā pretim; bet te kalējam iešāvies labs padoms prātā, viņš nokritis gar zemi, izlicies par oti slimu un sacījis: "Ai, ai, man tūlin jāmirst, tik nelabi ap sirdi; bet ja tu mani aiznestu pie tās ābeles, kas manā durvju priekšā, un norautu` man vienu saldu ābolu, tad acumirklī atveseļotos, to ieēzdams.

Velns domājis: "Tikpat, kur tad viņu nomirušu likšu -- būs jāpaklausa." Viņš to aiznesis un norāvis ābolu; bet tai pašā acumirklī kalējs iesaucies: "Ābele, turi ciet!"

Velns palicis ābeles zarus un nevarējis ne no vietas.

Tagad kalējs vairs nekavējies, viņš uzspraudis cepuri maikstes galā, grūdis maiksti uz augšu un saucis : "Kur cepure, tur es." Maikste vilkusies uz debesim un rāvusi kalēju līdz.

Kalējs tūlin gribējis pie Dieva iekšā tikt; bet durvju sargi tādu putnu nemaz nepazinuši, tie prasījuši: "Kas tu tāds esi? Ko tu gribi?"

Kalējs gan izstāstījis, ka jānesot Dievam ziņas, bet durvju sargi, kā nelaiduši. tā nelaiduši. Beidzot viens durvju sargs pavēris mazu liet durvis un gribējis iekšā kautko paprasīt; bet kalējam pietika: viņš iesviedis caur durvju starpu savu cepuri un uzkliedzis: "Kur cepure tur es!" Un nu acumirklī ieticis pie Dieva.

Dievs steidzies zemē pie Velna, bet kalējs vēl palicis debesīs. Pēc tāda brīža kalējs paskatījies uz zemi ; ak tu manu dieniņu, kā tas Velnu plucinājis. Kalējs smējies atsperdamies, bet smejoties nezin kā, cepure izšļukusi iz rokām, un nokritusi zemē. Kalējs sniedzies pēc cepures un iesaucies: "Kur cepure, tur es!" Acumirklī nonācis, kā vējš zemē, bet tad arī saplacis un palicis par pelnu čupiņu.