6. A. 330 A. 800. E. Birznieks, Upīts, no J. Priedes Tukuma apr. Dzirciemā, Jkr. III, 2. AS, III, 8a.

Kalējs, nokvēpis melns kā pats nelabais, kaļ pa savu smēdi, ka dimd vien. Ienāk Nāve un aicina viņu līdzi. Kalējs lūdzas, ja ne vairāk, lai vēl auj vienu gadiņu padzīvot. Nāve ne par ko:

Es nemaz nedrīkstu Dieva priekšā rādīties, kad tu man nenāc "

līdz." "Kad jau nu tā, tad neko darīt," kalējs, āmuru nosviedis, saka: "iešu arī; bet man papriekš jānomazgājas, tikmēr pasniedz man kādu ābolu!"

Nāve iziet, skatās: ābelē ir āboli, bet visi augšējos zaros, no apakšas tos nevar aiztikt. Nāve rāpjas kokā augšā. Bet kalējam tāda ābele, ka bez vira atļaujas neviens no tās nevar tikt zemē. Tā arī Nāve: kustina vienu kāju, kustina otru, cilā vienu roku, cilā otru - viss kā sastindzis, pie koka pieaudzis, ne domāt pakustināt. Kalējs to zina gan, bet neceļ ne ausis un tik ka atkal no jauna.

Tā tas sastāv septiņus gadus. Nāve pa tam izdēdējusi, ka tikai vēl ir kauli un āda. Kalējam par to iežēlojas un viņš to palaiž uz mājām.

Nāve tikko vēl spēj aizvilkties pie Debesu tēva un apsūdzēt kalēju. Debesu tēvs par to tā sadusmojas, ka atdod kalēju velnam: ,,Lai velns tādu bezgodi parauj!" viņš izsaucās.

Velns tik to bija gaidījis. Palēkdams vien, palēkdams vien; viņš aizsteidzās uz smēdi pie kalēja un nu mācās tam kā zvērs virsū, lai iet līdzi.

Kalējs pa tam nocirtis ābeli un iztaisījis no tās kāpeni un to nolicis smēdes kaktā zem plauktiņa. Tikko velns uzvedinās atkal kalēju uz iešanu, tas arī gatavs: nosviež skoteli un iet jau pa durvīm ārā. Velns viņam iet no pakaļas. "Nez', vai savu dzītara

gabalu arī ņemt līdzi, jeb to tepat atstāt?" kalējs pusdikti pie sevis runā: ", kur ellē lai dzītaru liek? Lai jau labāki paliek tepat."

Velns jau spicē ausis. ,;Ko tu teici? Kas tev tur ir velns ātri prasa.

Man tur palika stūrī uz plaukta dzītara gabals, galvas lielumā," kalējs vienaldzīgi atbild: "Es tā pie sevis pārdomāju, nez vai to ņemt līdzi, vai atstāt mājās. Man netīk tā nešana."

Kur ir? Kur ir? Es nesīšu," velns, kalēju saķerdams, prasa. " " , Tepat stūrī pie durvīm uz plauktiņa.

Velns tūlin atpakaļ un kāpj pie plaukta pēc lielā dzītara gabala; bet plaukts tukšs. Velns it pikts par to, grib kāpt zemē, bet nevar tikt: viņš pie kāpenes kā pieaudzis.

Pa tam arī kalējs ienācis smēdē un saka: "Ja tu man atļauj mierā dzīvot, tad tevi laidīšu prom."

Ne savas acis vairs te nerādīšu! Mīļo kalēj, atlaid mani, "

nekad vairs tev nenākšu pakaļ!" velns lūdzas.

Kalējs viņam arī tic un atlaiž to uz mājām. Bet te jau otrā dienā velna brālis klāt un it bargi uzsauc, lai kalējs nāk līdzi.

"Tūlin, tūlin, jaunskungs!" kalējs atteic: "Man tik vēl šī skrūve jānogriež, tad iesim."

Kalējs sāk nodarboties gar skrūvstiķi, bet nevar to atskrūvēt. Drusku tas ir panācis vaļā, bet vairāk to nevar atdabūt. Velns vienmēr šķendas un rājas, ka tam tik ilgi jāgaida.

Vai tad es tur vainīgs?" kalējs atvainojas. "Lietas ierūsējušas, nevar vairs dabūt vaļā. Vai jūs, jaunskungs, skrūves vākus nevarat paplēst vaļā, ies ātrāk."

Velns tūlin klāt, sagrābj katrā rokā skrūves vāku un plēš uz katru pusi. Bet kalējs kript! aizgriež skrūvstiķi cieti un velna rokas nu ir spostos. Kalējs sasauc puišus un nu tik liek slānīt jaunkungu. Velns, nabadziņš, bļauj un nosolās nekad vairs kalējam nenākt pakaļ. Bet kalējs ar puišiem tik mērc ka mērc velnam pa ribām. Velns vairs nevar izturēt un nu sola, vairs pats nenākt un arī citu nesūtīt. Nu tikai kalējs viņu atlaiž. Nu kalējs vairs nepieder ne Dievam, ne velnam. Kā nu lai māk? Viņš dzīvo, dzīvo, dzīvo, kamēr apnīkst, tad iesien savu āmuru skotelē un iet ceļot. Viņš iet, iet, iet, kamēr nonāk pie lielas gravas. Gravas vienā galā ir briesmīgi liels uguns - tur ir elle. Kalējs dodas turpu. Bet tikko velni viņu pamana, tie daļī! projām. Viņi vēl nav aizmirsuši, kā kalējs tos reiz apstrādājis.

Ka ne, ne!" kalējs domā: "Vai tad man tāda vajadzība ar jums satikties. Mūkat, kad gribat. Iešu pie tādiem, kas no manis nemuks."

Viņš iet taisni prom uz debesīm. Pie vārtiem nonācis, viņš sāk ar āmuru klaudzināt. Iznāk Pēteris: "Aa, kalēj, tu te esi atnācis. Ej vien projām, tu te iekšā netiksi, tādēļ ka tu Nāvi tik ilgi nokavējis un tā nomērdējis." Pēteris aiztaisa durvis un aiziet. Kalējs paliek turpat gaidot.

Kalējs stāv, stāv ārpusē, iekšā nevar tapt. Te par laimi nes kādu nabaga dvēseli uz debesīm. Kalējs nostājas līdz ar durvīm un domā visādā ziņā spiesties iekšā. Bet Pēteris vārtus paveŗ tikai tik platus, ka tikko viņa āmurs varētu izspiesties cauri, bet pats ne mūžam. Kalējs ilgi neapdomājas, bet iesviež āmuru debesu priekšnamā. Pēteris par to stāsta Dievam: "Ar to cilvēku vairs nav izturams. Kad viņš pats nevar iekšā tikt, viņš iesviež savas lietas iekšpusē. Tāds jau nerimsies un nerimsies, kamēr būs pats ticis iekšā."

Nu ko tu tur tikdaudz stīvējies, laid viņu iekšā!" Debesu "

tēvs Pēterim atsaka.

Kalējs ietiek debesīs. Cik tur viss jauki! Saule turpat, varbūt tikai soļus piecus atstatu spīd tik spoži un silda; zvaigznītes, kā akmentiņi izkaisīti vispāri grīdai, vecais mēnesis stāv kā druvnesis pakārts kakta vadzī; Debesu tēvs sēž augstā krēslā un skatās vārtiem pāri uz pasauli.

Kalējs arī labprāt gribētu paskatīties uz pasauli, gribēdams redzēt, kā audis dzīvo, vismaz apskatīties, vai viņa puiši neslinko pa smēdi.

"Vadzi, tētiņ, palaid tu mani ar savā goda krēslā! Gribu paskatīties, ko mani puiši dara smēdē."

Debesu tēvs nokāpj, kalējs uzkāpj. Bet ko viņš redz? Abi puiši sāk patlaban kauties. Un kas tas trakākais? Netaisnais sit taisno. Tas, kam taisnība, ir nestiprāks un otrs vainīgais, viņu sit. Kalējs to nevar paciest. Viņš ķeŗ savu āmuru un laiž vainīgajam taisni pa pieri, tā kā tas uz reizi pagalam.

Bet Debesu tēvam tas nav pa prātam : "Tā nevajadzēja vis darīt, tā nevajadzēja. Cik es katru dienu neredzu netaisnību darām un nevainīgus ciešam, bet es tūlin vis nedabū ar āmuru pa pieri. Tā nevajadzēja vis darīt!'` Debesu tēvs liek kalējam nokāpt no krēsla un uzsēžas pats atkal savā vietā.

Kalējs atnāca atpakaļ savā smēdē, apglabāja savu nosisto puisi un kaļ varbūt vēl šodien.