7. A. 330 A. 301. 1158. J. Ozols Saukā, Brīvzemnieka kr. LP, VI, 145, 4. AŠ, III, 8d.

Pēc pabeigtā kaŗa vecajam Brencim iedevuši kukuli maizes, trīs kapaikas ceļa naudas un atlaiduši uz biļetēm.

Brencis prieka pilns nācis uz mājām un saticis vienu nabagu. Tas lūdzies dāvanas. Ko nu Brencis darīs? - Sirds viņam laba pārdalījis kukuli trijās daļās un atdevis vienu gabalu nabagam, divus paturējis pats; tāpat arī at naudu: viena kapeiku nabagam, divas atstājis maķelī. Nabags patencinājis un aizgājis savu ceļu; Brencis, zināms, atkal savu.

Bet ne visai ilgi Brencis vēl vienu nabagu saticis: lai jel atmetot kādu artaviņu un maizes kumosiņu! Tas bijis tas pats pirmais nabags; viņš tikai bijis pārģērbies tagad. Brencis neteicis ne vārda, tūlin atdevis otru gabalu maizes, tāpat arī otru kapeiku un gājis tālāk. Gājis, gājis - gadījies krogs un sadomājis te atpūsties. Iegājis iekšā, apēdis savu trešo maizes gabalu, izdzēris par beidzamo kapeiku brandvīnu, atpūties labi, un tad gājis atkal.

Pagājis kādu versti varbūt, saticis trešo nabagu: lai dodot kādu artaviņu, vai maizes gabaliņu! Tas bijis tas pats pirmais nabags; tikai citādi pārģērbies. Brencis atteicis: "Brālīt, es tev labprāt dotu, ja man tikai pašam būtu. Vēl viena kapeika bija, par to krogā nule pat iedzēru brandvīnu, uzkodu beidzamo kumosu maizes un tagad tu vari meklēt -- nav ne plika graša pie dvēseles. Es jau pats nezinu, ko nu ceļā ēdīšu, ko neēdīšu."

"Ak tā!" nabags atteicis. "nu tad jau drīzāk man būs jāpalīdz tev. Klausies,

nāc tikai man līdz, tepat jau mežā mana būdiņa ir!" Labi, gājis līdz.

Iegājis būdiņā, tur ieraudzījis divstobru plinti, tašu un ādas pātagu. Un šim, kā jau vecam zaldātam, tūlin acis uz to plinti. Bet nabags teicis: "Kad nu viņa tev tā patīk, ņem viņus visus trīs. Tā plinte nemaz nav jālādē - šauj arvienu; tai tašā naudas nekad nepietrūkst, ja tikai pārāk daudz nesāk dzert, un tā pātaga lai paliek tev tāpat piedevām. Bet tad skaties, tur laukā būs viens stabs ; pie tā staba katrs piesiesies, tiklīdz tu to vēlēsies."

To sacījis, nabags izgājis pa durvim un kur palicis, kur nepalicis.

Bet Brencim nu būdā bijusi varena dzīve. Ikdienas apčamdījis tašu, gājis uz krogu un paēdis, padzēris uz labāko. Tomēr ar laiku tādā vieglā dzīvē palicis pārgalvīgs: sācis dzert un nu nauda vairs tašā neradusies. Ko nu? Uznācis tāds bads vīram, ka nekur dēties, un dzert bijis paradis, to nevarējis tik ātri atstāt.

Te vienu dienu sastaps šis svešu kungu un tas tūlin apvaicājies, itin kā vecs pazīstams: ko viņš skumstot?

Tā un tā!" Brencis atteicis, "apdzēru naudu - nav vairs " ko ēst."

Nu tu mazā nelaime!" svešais pasmējies, "še maks, attaisi "

vien, tur nekad naudas netrūkst, ēd un dzer, kā tikai tev tīkas. Bet zināms, pēc gada laika, tad nu gan man brīv darīt ar tevi, Ko gribu."

Brencis pārdomājis: "Lai iet! gads jau ir garš, gan tad redzēsim, ko tad atkal darīsim!"

Labi, salīguši. Un mi Brencis ar velna maku dzīvojis to gadu kā bez prāta: dzēris un plītējis, lai Dievs pasarga.

Gads aiztecējis ātri -- tā kā šodien jau beidzamā diena. Brencis patlaban pārnācis no kroga, iegājis būdiņā, ieraudzījis velnu un nu tikai atminējies, ko līdzis. Bet velnam ķeksis jau rokā, ka šo uz pekli vilkt. Tomēr Brencis nebūs sapuvis - iesaucies: "Velns, es vēlos piesietu tevi tur pie tā staba!"

Kā to izteicis, tūlin velns vilkšus pievilkts pie staba un tik cieti piesiets, ka ir pakustēties nevarējis. Bet Brencis nu paķēris savu ādas pātagu un sācis velnu zvejot, ka skrandas vien gaisā lēkušas. Velns gan cieties zobus sakodis, bet kad Brenča cirtieni arvienu vairāk lipuši kažokam cauri, tad sācis lūgties, lai laižot vaļā - šis vairs nebūšot viņu peklē raut! Labi. Brencis palaidis. Un velns tad arī aizgājis ka nosmirdējis vien, ne atpakaļ nepaskatījies.

Bet tagad Brencis juties liels vīrs, lepni paņēmis divstobreni, tašu, no vadža, uzkāris plecā un aizgājis pa pasauli izstaigāties. Gājis, gājis pa mežu vien un atradis lielu pili. Iegājis pilī, atradis daudz velnu krāsni kurinām. Bet pats velnu saimnieks ar trim galvām sēdējis uz beņķa un pīpojis lielu, lielu pīpi. Brencis neko, apsēdies saimniekam blakus un gaidījis, vai viņu neuzrunās. Ja, pa kādam brīdim saimnieks ieteiksies .gan : vai Brencim arī nepatiktos lielo pīpi papīpot? Brencis atsacījis: "Kas tava pīpe! bet raugi manu pīpi, tad tu būsi pīpētājs!'`

Labi, velns mierā. Bet līdz ka šis divstobrenes galu bija ieņēmis mutē, Brencis šāvis vaļā un velns kā bluķis novēlies no beņķa. Velna. kalpi, redzēdami savu kungu krītam, visi aizbēguši kliegdami, brēkdami.

Otrā dienā Brencis vēl atradis, pa mežu staigādams, citu pili. Tur nošāvis vēl lielāku velnu ar deviņām galvām.

Trešā dienā atradis vēl lielāku pili. Tur nošāvis tādu velnu ar divpadsmit galvām.

Bet tad arī, par tik lielu skaudību, Brenci apsūdzējuši Dievam. Nosprieda :

Brencim jāstāv trīs gadi par durvju sargu, un ik Nāve nāktu katrā gada galā jaunu

darbu prasīt, ik Brencim viņa jāielaiž pa durvim. Labi..

Kas ir? - Pirmo gadu Nāve atnākusi, gribējusi iekšā tikt aprunāties --- Brencis nelaidis: esot aizliegts pa durvim vazāties! Bet ja viņa tik karsti gribot, viņš tad ieiešot pats aprunāties, kas Nāvei nākamā gadā darāms. Iegājis - ko nu teiks? Teicis uz labu laimi tā: Nāve ļoti lepna esot palikusi, pati negribot iekšā nākt, sūtījusi viņu apprasīties, kas nākamā gadā darāms. Brencim atbildēts: "Lai Nāve nākamā gadā iztīra visus vecos!"

Brencis iznācis ārā un sacījis Nāvei: "Nu tu dabūji labi! Tev lika visus mežus no vecām siekstēm iztīrīt. Ej tikai nu, ka vari padarīt!"

Nāve īgdama aizgājusi un cauru gadu samocījusies ar siekstēm. Pēc gada laikā atnākusi pie Brenča pavisam noliesējusi un nu par varu gribējusi pati iekšā tikt; bet Brencis ne un ne: tas esot aizliegts un tur viņš nekā nevarot līdzēt. Bet ja viņai jauns darbs prasāms, lai pagaidot drusku, viņš ieiešot aprunāties. Brencis iegājis un teicis: Nāvei neesot darba.

Atbildēts : "Lai Nāve nākamā gadā iztīra jaunos un paaugušos!"

Brencis iznācis ārā un sacījis Nāvei: "Tev lika visus jaunos un paaugušos kokus iztīrīt!"

Nāve nu vēl vairāk īgdama aizgājusi un cauru gadu mocījusies pa mežu. Pēc gada atnākusi atpakaļ - vai tētiņ! - Brencis gandrīz sabijies, cik nu vāja bijusi. Kā tad nebūs vāja? - Pa visu gadu neviena cilvēka nebija dabūjusi nāvēt. Bet tagad Nāve gribējusi un gribējusi iekšā tikt. Bet ne par ko: tas esot aizliegts, un lai viņa daudz dumpja te neceļot! Bet ja viņa gribot ar godu iztikt, tad viņš ieiešot pats aprunāties.

Neko darīt, Nāvei jāpaliek mierā. Brencis iegājis: ko nu Nāvei likšot darīt?

"Lai viņa nākamā gadā iztīra visus sīkstos!"

Brencis iznācis: "Nu tikai sataisies, Nāvē! tev lika pa mežu mežiem visus sīkstos celmus iztīrīt!"

Nāve šoreiz, pavisam sašļukusi, aizgājusi un cauru gadu samocījusies celmus lauzdama. Pēc gada atnākusi atpakaļ tīri izdilusi kā ģiltene un nu ietikusi gan iekšā, jo Brencis par durvju sargu vairs nebijis - savus trīs soda gadus bija noklausījis. Bet tiklīdz Nāve iegājusi iekšā - šī saņemta kā no aunā: kāpēc tikai triju gadu laikā neviens cilvēks neesot miris? Lai to atbildot, kur viņa puvusi un ko viņa sadarījusi?

Nāve, nabadzīte, nu izstāstījusi: tā un tā, to un to esot darījusi . . .

Kas viņai to pavēlējis?

Durvju sargs Brencis! tas jau iznācis un tā teicis.

Tā tā lieta! Kur Brencis esot, lai saucot šurp! Atsaukuši Brenci. Brencis nesacījis ne vārda. Kas jau nu ir, ir - nevar liegt: pelnījis ir. Un tad nospriests Brencim par tādiem nelāgiem jokiem arī labs sods. Viņam par to, ka tīšā prātā Nāvi tā noliesinājis, jānēsājot Nāve veselu gadu uz pleciem, kamēr kaut cik atžirgšot. Neko darīt - ņēmis Nāvi pa pleciem un sācis nēsāt. Bet tomēr Brencim kā laime, tā laime : Nāve bijusi tik viegla kā labs spalvu kušķis. Kur arī gadīsies smagums - skaidri kauli vien. Bet drusku dusmas Brencim tomēr bijušas - tādu kaulainu ņermu tur nēsāt. Un ko viņš sadomājis? Aiznesis Nāvi uz mežu, kur citi neredz, un ar riekstiem vien barojis. Ko viga tai gada laikā sarijusi riekstu - bez ziņas; bet zobi arī tad bijuši pagalam: gan nodiluši, gan izlūzuši.

Pēc gada Brencis atnesis Nāvi atpakaļ. Šī iegājusi iekšā un nu tā nosūdzējusi, tā nosūdzējusi Brenci, tīri melnu pataisījusi. Bet Brencis aiz durvim visu noklausījies un domājis: "Nu labi nebūs vis!" Beidzot ir padzirdējis to vēl, ka Nāve nu varot Brenci pirmo aprīt : jo viņš, tāds nevaldāmais, to riktīgi esot pelnījis.

Brencis, padzirdējis tādas briesmas, nu vairs tiešām nezinājis padoma - sācis jau drebēt. Te par laimi taisni tai pašā brīdī atkūlies vecs, vecs, kropls žīdelis, kā saukts, un stāstījis Brencim: viņš esot nācis Nāvi sūdzēt, ka četri gadi liekot viņam, vecam, vecam vīram, nepanesamas mokas ciest: nenāvējot viņu. Cik ilgi tādas sāpes la: paciešot? Bet nu viņš nemaz nezinot. kur te varot ieiet?

Brencis atteicis: "Muļķis tāds! tu vēl iesi iekšā. Stāvi tikai te labi cieši pie durvim; kā Nāve tad nāks, tad arī kamps tevi pirmo - tagad viņa. ir izsalkusi."

Labi, žīds palicis pie durvim: bet Brencis domājis: "Nu ir laiks!" un tā, ko vien māk, projām.

Un pēc brītiņa Nāve kā vērusi durvis, tā aprijusi žīdu kā ogu - izsalkumā nemaz neapskatījusies, vai tas bija Brencis, vai nebija.