8. A. 330. A. P. Š. pēc P. Smeltera piezīmēm Latgalē.

Reiz dzīvojis viens kalvis, kas labprāt gribējis iedzert. Atnāk

pie šā kalvja viens vecs nabags un lūdzas naktsmājas. Kalvis ir ar mieru, paēdina nabagu un noliek viņu gulēt. No rīta piecēlies un paēdis, nabags taisās projām un prasa: "Kas man par naktsmāju būs jāmaksā?"

Kalvis atbild: "Nabagiem jau naudas nav, un es arī no viņiem nekā neprasu."

Vecītis prasa tālāk: ,,Vai tu varbūt nevēlētos bagātību, vai mūžīgu dzīvošanu?"

Kalvis atbild: "Kādu nu gan es, vecs kalvis, varu kārot bagātība vai mūžīgu dzīvošanu? Bet man te pie smēdes aug skaista ābelīte, kurai palaidņi arvien nozog ābolus. Man nu patiktos, ka neviens, kas tos ābolus aizkaŗ, netiktu tikmēr projām, kamēr es pats neatlaižu."

Nabags saka: "Labi! Bet vai tev vēl nav kāda vēlēšanās?" Kalvis saka:

"Pie manis atnāk viens otrs draugs iedzert un kārtis paspēlēt. Dažreiz man

vēl gribētos kādu brīdi padzīvoties, bet šis jau ceļas augšā un iet projām. Man patiktos, ka neviens no mana krēsla netiek tikmēr projām, kamēr

es viņa neatlaižu."

"Tā arī notiks," vecītis atteic un aiziet projām.

Kalvis nu dzīvo priecīgs, dzeŗ un spēlē kārtis, cik tik patīk. Kad viņš jau vairāk gadu bija tā dzīvojis un līksmojis, atnāk smuts un saka: "Nu tu jau esi diezgan dzēris un spēlējis, tagad tev jānāk man līdz uz elli."

Kalvis saka: "Kad jau jāiet, tad jāiet! Bet kamēr es savas lietas salieku, tikmēr tu varbūt norausi kādu ābolu no manas ābeles."

Smuts arī rauj vienu ābolu, bet nevar tikt vairs no ābeles nost. Kalvis nu sāk sist smutu ar āmuru un dedzināt ar karstu dzelzi. Viņš nelaiž tikmēr smuta vaļā, kamēr tas apsolās nekad vairs pie šā nenākt.

Otrā dienā ir atkal cits smuts klāt un tik ved kalvi uz elli. Bet kalvja piemānīts, arī šis dabū karstu pērienu un tik ar mokām vēl aizskrien projām.

Trešā dienā atskrien pats vecais smuts un uzkliedz kalvim: "Nāc man

tūlin līdza, manis tu ar saviem āboliem nepiemānīsi!" Kalvis atbild: "Iešu, jau iešu!

Tik pasēdies še vēl krēslā, kamēr es savas lietas salieku."

Kā nu smuts atsēstas krēslā, tā netiek vairs no krēsla nost. Kalvis nu atnāk ar lielo āmuru un sadod lielajam smutam vēl vairāk kā abiem pirmajiem. Tas tikko pusdzīvs vairs aizvelkas uz elli.

Ceturtā dienā kalvis savu mūžu bija nodzīvojis un mierīgi nomira. Ar visu savu lielo āmuru viņš nonāca pie debess vārtiem un lūdzās, lai laižot iekšā.

Svētais Pēteris pienāk pie vārtiem un saka: "Tu visu savu mūžu dzēri, spēlēji kārtis un mūžīgas dzīvošanas nemaz nevēlējies. Tev še vietas nav, ej tik projām uz elli!"

Kalvis nu aiziet ar visu savu lielo āmuru uz elli. Smuti, redzēdami kalvi ar āmuru nākam, visi aizbēga projām, kur katrs

varēdams. Kalvis sāk dauzīt ar āmuru elles katlus, kur tiek vārītas nabaga grēcinieku dvēseles. Bet tai dienā Dievs vēl nepieņēma ne kalvja, ne nelaimīgo dvēseļu. Otrā dienā kalvis dauzīja katlus, bet atkal bez panākuma.

Vēl trešā dienā kalvis dauzīja elles katlus un izlaida no tiem daudz dvēseļu. Tad arī Dievs apžēlojās par nabaga kalvi un viņa atsvabinātām dvēselēm, un visas viņas tika uzņemtas debesu valstībā.