9. A. 330. A. E. Birznieks, Upīts no K. Rozes Dzirciemā. Jkr. III, 79 (37).

Kalējs ka smēdē. Piejāj vecs vīriņš un lūdz, lai apkaļot zirgu. Kalējs arī apkaļ.

"Kas man būs jāmaksā?" vecais vīriņš prasa.

"Ko nu jūs, tāds vecs vīriņš, varat maksāt? Jums nekā nav jāmaksā."

Kā nu tā bez maksas? Taču kādu ziediņu . . ." "

"Ne, ne, nav nekā jāmaksā," kalējs atteic.

Vai tu kaut ko nevēlies?" vecais vīriņš prasa. "

Ko es varu vēlēties? Es gan tā kādu reiz savā muļķa prātā "

esmu pārdomājis, kad es Dievu kādu reiz dabūtu redzēt "Nu, ko tad tu darītu?"

Nekā nedarītu. Paskatītos un prasītu, cik ilgi es vēl dzīvotu ?"

"Tu vēl droši dzīvosi savus gadus trīs," atteic vecais vīriņš un aizjāj.

Kalējs ka tālāk. Viņš izkaļas vienu gadu, otru, sāk jau kalt trešā gadā. Viņam tā nāk priekšā, it kā viņš Dievu jau būtu redzējis. Viņš izskatoties tāds vecs, sirms vīriņš ar laipnu ģīmi. Viņš minstinās; minstinās, kur viņš tādu redzējis. Vai. tik tas pats nebija, kam viņš toreiz apkalis zirgu? Tas bija teicis, ka viņš tik trīs gadus vēl dzīvošot. Un jo vairāk kalējs domā, jo vairāk viņš pārliecinājās, ka tas bijis pats Dievs.

Trīs ,adi patlaban būs pagājuši. Kalējs atsauc sievu uz smēdi un saka tai, tā un tā, Iepriekš trim gadiem piegājis Dievs pie viņa smēdes un licis apkalt zirgu. Viņš prasījis, cik ilgi vēl varēšot dzīvot, Dievs atteicis: trīs gadus! un tagad tie pagājuši.

"Nu, sieviņ, mums jāšķiŗas," kalējs apķeŗ sievu, nobučo viņu un nomirst.