10. A. 330 A. O. Kiršteins Kr. Misā. LP, III, 48.

Reiz Velnam bijis iestāstīts par kādu ļoti gudru vīru, kas spējot visus piemānīt. Velns baidījās no lielā gudrinieka kā no nelaimes. Vīrs, to zināt dabūjis, tīši gāja vienu dienu pie Velna, un pavēra mazuliet durvis vaļā. Velns bija pakāris sakaltušu ādu un sita pa to, ka grabēja vien. Vīrs domāja: "Tās Velna bungas," tādēļ iesaucās: "Laid mani, es māku vēl labāki izbungot!"

Bet Velns, vīru pamanījis, aizcirta durvis sacīdams: "Ej pie Nāves, te tik nenāc!"

Vīrs aizgāja pie Nāves un salīga par kalpu. Otrā dienā Nāvei negadījās darba; viņa sūtīja vīru pie Dieva, lai paprasot darba. Dievs atbildēja: lai Nāve kaujot to cilvēku, kam šodien mūža gals. Bet vīrs piemānīja Nāvi, viņš teica: Dievs esot pavēlējis Nāvei cauru dienu kokus grauzt. Nāve izgāja pie darba, grauza resnus stumbrus, ka viss mežs atskanēja. Vakarā Nāve pārnāca nostrādājusies ar slapju muguru un atrada vīru pirtī peramies.

Ko tu te dari?" Nāve prasīja:

"Peŗos, nāc tu arī."

Nāve iegāja pērties, bet vīrs pa to laiku izlīda no pirts un aizbultēja durvis, lai Nāve netiktu laukā. Bet Nāve izlīda pa lodziņu un aizgāja pie Dieva vīru apsūdzēt. Vīrs pamanījis, ka labi nebūs, pārmuka mājā. Nāve ilgi izmeklējās vīru. Beidzot tā atrada bēgli gultā un paņēma to līdz.