11. A. 330 A. Pēc Andrieva Patmalnīka raksta no Latgales.

Bija bagāts kalvis, pie viņa staigāja visādi ubagi. Vienu reizi atnāca pie viņa vecs vecītis un vaicāja: ,,Vai pie jums varēs pārgulēt?"

"Pārgulēt?" kalvis saka, "ko tad tu man vaicā? Ej tik taisni uz istabu, saki, lai dod tev ēst, liecies uz krāsns un guli! Ko tur vēl prasīt?"

Noiet ubags uz istabu un saka, ka saiminieks viņam vēlējis nākt uz istabu un taisīties uz naktsguļu.

Saiminiece arī tūlin dabūja ubagam ēdienu, paēdis viņš aizgāja gulēt un pārgulēja mierīgi visu nakti. Rītā uzcēlies, ubags apāva kājas un taisījās iet uz māju, bet saiminieks viņam uzprasīja: "Kur tu iesi bez brokastim?"

Tad viņš liek saiminiecei sagādāt ubagam ēdienu. Ubags paēdis saka saimniekam:

"Lai Dievs tev dod debesu valstību!" Saiminieks viņam atbild : "Es negribu debesu

valstības."

Nu ko tad tu gribi?" "

"Es tik gribu, ka man smēdē būtu tāds ogļu maiss, kur nekad ogļu netrūkst. Bet ja cits pieietu pie tā maisa, tad bez manas ziņas lai tas netiktu vairs nost."

"Tas tev arī būs," atteica ubags un aizgāja savu ceļu. Kalvis aiziet uz savu smēdi un redz, ka ogļu maiss jau stāv smēdes kaktā.

Otrā vakarā atnāk atkal viens ubags smēdē pie kalvja un saka: "Dievs palīdz! Vai pie jums var pārgulēt?"

"Ko tur veltī prasīt? Ej tik taisni uz istabu un liecies gulēt!" Noiet ubags

uz istabu un saka saiminiecei: "Saiminieks man atļāva te pie jums pārgulēt par nakti."

Saiminiece tūlin pagādāja ubagam vakariņas, ubags paēda un liekas gulēt. Rītā piecēlies, ubags grib jau iet projām, bet saiminieks liek saiminiecei sataisīt ubagam brokastis. Paēdis ubags saka saiminiekam: "Lai Dievs tev dod debesu valstību!"

Saiminieks atbild: "Es negribu debesu valstības. Es tikai gribētu, lai man še būtu tāds krēsls, uz kuŗa uzsēstoties, neviens bez manas ziņas netiktu nost."

"Ko tu gribi, tas tev būs," sacīja ubags un aizgāja projām. Tāpat arī trešā vakarā atnāk kāds ubags un lūdzas naktsmājas. Tas atkal tāpat tiek uzņemts un paēdināts. Projām ejot, viņš prasa saiminiekam, ko viņš vēloties?

Saiminieks atbild: "Es vēlētos, ka manas istabas priekšā būtu tāda ābele, no kuŗas tikai es viens pats varētu ābolus salasīt. Bet ja kāds cits aizkārtu šos ābolus, tad lai tas bez manas ziņas vairs netiktu nost."

Ubags to apsola un ābele tūlin arī ierodas. Iet nu ceturtā dienā atnāk pie kalvja velns un saka: "Debesu valstības tu negribēji, tad nu iesim uz elli!"

Kalvis atbild: "Lūdzu drusku pagaidīt, kamēr es vēl kādu lietu uzkaļu, tad iesim uz elli. Varbūt tu man padosi drusku ogļu no maisa, lai es drīzāki tiktu gatavs.

Velns ir ar mieru palīdzēt, tūlin grābj ogles, bet nu netiek vairs no maisa nost. Kalvis pasauc ļaudis palīgā un nu sāk sist velnu ar āmuriem un dedzināt ar karstu dzelzi. Kā velns pasprūk vaļā, tā aizmūk uz elli, ne atpakaļ neskatīdamies.

Nākošā dienā atnāk otrs velns pie kalvja un saka: "Tev tūlin jānāk man līdz uz elli. Es esmu gudrāks par savu brāli, manis tu vis nepiemānīsi."

Kalvis atbild: "Pagaidi vēl drusciņ! Iesim uz istabu, man vēl ēst gribas."

Aiziet abi uz kalvja istabu un velns atsēstas uz kalvja krēsla. Kalvis drusku uzkož,

pārģērbjas citās drēbēs un saka velnam: Iesim nu!"

" Velns lūko piecelties, bet nevar. Kalvis nu sāk dedzināt velnu ar karstu dzelzi, kamēr tas aizmūk tāpat kā pirmais velns.

Trešo reizi atnāk pats vecais velns un saka kalvim: "Nāc tūlin uz elli! Manis tu nepiemānīsi."

Saiminieks atbild: "Aiziesim vēl līdz istabai!"

Gar ābeli ejot, kalvis saka, lai velns paņemot kādu ābolu. Kā nu velns aizkaŗ ābolu, tā netiek vairs no ābeles nost. Kalvis dedzina arī šo velnu ar karstu dzelzi, kamēr tas aizbēg.

Nākošā dienā kalvis pats aiziet uz elli, izlauž elles vārtus, bet velni, to redzēdami, izbēg visi ārā. Viņš apskatās, ka tur nekā nav, tikai katli vārās ar ūdeni, iet tālāku uz debesim, bet debesīs tā nelaiž iekšā. Dievs iedod kalvim kādu kūju un liek tam tikmēr jaukt elles katlus, kamēr tie paliek sausi. Kalvis to visu izdara un tad arī tiek uzņemts debesīs.