12. 330 A. Teicēja 35 g. veca J. Strode Višķu pag.

Dzeivuoja vīns dzāruojs, kurs vairuok gribēja dzert, na struoluot. Dzūruojs vysu nūdzēŗa un saimei vajadzēja cīst bodu.

Kaidu reizi pi dzāruoja īsaprasīja uz naikts muojom vīns vecīts. Vecīšam nu tut paša mozumiņa saimnīki devja ēst un guldynuoja jū uz cepļa. Tys vecīts beja Dīvs. Reitā vecīts pīsacēļa un soka: "Kuo jyus gribit, tū es jyusim dūšu par naks muojom"

"Es gribu, ka mes lobuok dzeivuotu, un ka pēc nuoves es un muni bārni byutu dabasu valstībā" atbildēja saiminīca.

"Un es gribu, ka ustobā stuowātu krāsls, nu kura bez munas at]aušonas nikas navarātu pīsacelt; ka pi lūga stuovātu uobeļnīca ar u,obeļim, un jo kas tymt uobeļnīcā īkuops, tys lai bez manas atļaušonas nanūkuoptu zemē, un ka byutu kule, kurā jo es kū īlyktu, ka bez manis nikas cyts riaizjemtu," atbildēja dzāruojs.

Ūtrā reitā pīsacēļa dzāruojs un redz, ka ustobas vydā stuov krāsls, pi lūga aug uobeļnīca ar uobuļim un uz sīnas karinēj kule. Sīva suoka buort veiru, ka jis naprasīja nu vecīša monta, bet paprasīja krāslu, uobeļnīcu un kuli. Dzāruojs aizguoja uz mežu un klīdz: "Es sevi puordūdu"

Kur bejis, nabejis - piskrīn pi juo valns un prosa: "Cik tu par sevi gribi?" "Treis maisi vara naudas." atbildēja dzāruojs. Valns aizskrēja uz elni un atnesja trei.s maisi vara naudas. "'Tagad ītū naudu vajag aiznest uz sātu sīvai atdūt um tad īsim uz elni," soka dzāruojs.

Valns beja ar mīru un atnesja treis maisi vara naudas uz dzāruoja sātu. lguoja ustobā un dzāruojs suoka taisītīs īt uz elni, bet soka valnam: "Pagaidi, atsasēst krāslā, cikom es apsavilkšu"

Valns atsasāda krāslā, bet dzāruojs pajēmja naudu, aizguoja uz krūgu un dzer. Valns sytas īra krāslu un klīdz najaukā bolsā. Sīva ar bārnim puorsabeida, bet dzāruojs tik dzer krūgā. Jau dzāruojs nūdzēŗa vysu naudu un atīt uz sātu. Valns īsavēŗa dzāruoju un suoka prasīt: "Navajag man tovas dvēseles, tik mani palaid vaļā"

Dzāruojs pīlyka sovu rūku pi valna placa un valns aizskrēja uz elni.

Ūtrā dīnā otkon dzāruojs aizīt uz mežu un klīdz: "Es sevi puordūdu"

Otkon pīskrīn valns un soka: "Cik tu par sevi gribi?" "Treis maisi sudraba naudas," atbildēja dzāruojs.

Valns aizskrēja uz elni un atnesja treis maisi sudraba naudas. "Tagad itū naudu vaiag uz sātu aiznest un atdūt sīvai, tad īsim uz elni," soka dzāruojs.

Valns tam pikrita, bet pats sevī dūmoj: "Naapmuomīsi gon tu manis ar sovu krāslu."

Aiznesja naudu uz sātu un dzāruojs taisuos īt ar valnu uz elni. Valns

stuov ustobas vydā un klīdz: "Mudruok, mudruok" "Es īkuopšu uobelnīcā.

nūraušu nu viersyunes skaistuokū uobūli un tad īsim," soka dzāruojs.

"Cikom jis īkuops, nūraus un nūkuops otkon navarēs juo agaidīt,"

padūmuoja valns un skrēja pats uobelnīcā nūraut uobūli. Dzārucjs pajēmja

naudu, aizguoja uz krūgu un dzer. Valns sytas pa uobeļnīcu, bet zemē tikt navar. Dzāruojs puordzēŗa vysu naudu un atīt uz sātu. Valns īsavēŗa dzāruoju un suoka prasīt: .,Palaid mani vaļā, man navaiag tova s dvēseles"

Dzāruojs pīsadyura pi uobeļnīcas un valns aizskrēja uz elni. Ūtrā reitā

dzāruois otkon aizguoja uz mežu un klīdz: "Es sevi puordūdu"

Atskrēja pats golvonais valns un prosa: "Cik tu par sevi gribi?"

Treis maisi zalta naudas," atbildēja dzāruojs. "

Valns aizskrēja uz elni un atnesja treis maisi zalta naudas. "Tagad itū naudu vajag aiznest uz sātu un atdūt sīvai, tad īsim uz elni," soka dzāruojs.

Valns tam pīkrita, bet pats sevī dūmoj: "Naapmuonīsi gon tu manis ar sovu krāslu un uobeļnīcu"

Valns ar dzāruoju aiznesja naudu uz sātu un atdevja sīvai. Dzāruojs aplyka kokIā sovu knli un īt ar valnu uz elni. Ceļš vedja par kaidu cīmu un dzāruojs, piguojis pī cīma, soka valnam: "Tu taids bailīgs un ar asti, es ar tevi par cīmu nagribu īt, tad vysi auds sacīs, ka valns mani uz elni aizvedja. Vai tu navari pasataisīt mozuoks un nūsaglobuot manā kulē. cikom par cīmu puorīsim?"

"lrs varu pasataisīt par peli;" atbildēja valns.

"Nu tad pasataisi, par peli un nūsaglobuoj munā kulē" soka dzāruojs.

Valns pasataisīja par peli un īleida kulē. Dzāruojs zynuoja ka tagad valns navarēs tikt nu kules urā un laidjās īt atpaka uz sātu.

"Kur tu ej?" klīdz valns.

"Uz sātu, sātā vēļ nauda palyka, vajag īt nūdzert," atbi1dēja dzāruojs.

Valns sy tas pa kuli, ka tikt uorā, bet navar. Dzāru,ojs atnesja valnu uz sātu, pakuoa ustobā uz sīnas ar vysu kuli un aizguoja uz krūgu dzert. Dzēŗa, dzēŗa, bet vysas naudas vē nanūdzēŗa un atguoja uz sātu. Valns īsavēŗa dzāruoju un suoka prasīt: "Palaid mani, man navajag tovas dvēseles."

Dzāruojs azlaidju valnu nu kules un valns aizskrēja uz elni. Pēc kaida laika

nūmyra dzāruoja sīva un bārni un dzāruojs palyka vīns pats. Nailgi padzeivuojis,

ari dzāruojs nūmvra, bet juo dvēseles nikas najēmja. Aizguoja dzāruoja dvēsele uz dabasim, bet svātais Pīters naīlaidja juos dabasūs un pasyutīja uz elni.

Aizguoja dzāruoja dvēsele uz elni. Pi pyrmim elnes vuortim

stuovēja tys valns, kuru dzāruojs beja īsādynuojis krāslā un na laidja dzāruoja dvēseles elnē, bet pasyutīja uz ūtrim elnes vuortim. Pi ūtrim elnes

vuortim stuovēja tys valns, kurs sēdēja dzāruja uobeļnīcā ,n taipa.t ntīlaidja

dzārtoja d v seles elnē, bet aizsyutīja uz trešim elnes vuortim. Pi trešim elnes

vuortim s,tuovēja pats golvonais valns, kuru dzāruojs turēja ilgu laiku kulē. Tys taipat naīlaidja dzāŗuoja dvēseles elnē. Dzāruoja dvēsele aizguoja atpakaļ

pi dabasu vuortim un suoka prasīt svātuo Pītera paruodīt pa škierbiņu, kai juo sīva

un bārni dzeivoj. Pīters pataisīja drusku vuortus, lai paruodītu, un dzāruoja dvēsele īskrēja dabasūs un šūdīņ tur dzeivoj.