14. A. 326. 330 A. Teicējs 39 g. vecs P. Strods Višķos, Kultūras balss kr.

Dzeivuoja kaids puiss un nazynuoja, kas ir baile. Ļauds pastuostīja, ka kaidā tur baznīcā pusnaktīs ceļūtīs nu škiersta. nūmyrušais baznīckungs, turs misi un baidrīt ļauds. Puiss aizguoja uz tū baznīcu, īguoja vydā un sēd.

Pašuos pusnaktīs izzaškeiŗa baznīcas greida un izzacēļa škiersts. Škiersta vuoks atsataisīja un pīsacēļa baznīckun.as. Baznīckungs nūvylka sovas myrīya drēbes, apvylka baznīcas drēbes un tur misi. Puiss pa tū laiku pīguoja pi škiersta, pajēmja vīnu zeči, izkuopja uz korim un sēd. Baznīckungs nūturēja misi, rūvylka baznīcas drēbes un apsavylka myrūņa drēbes. Tad vieŗas, vieŗas - kuoja vīna plyka. Jis nūmaucja zeči nu ūtras kuojas un apmaucja plykajā kuojā, bet ūtra kuoja otkon plyka. Puiss vieŗas, vieŗas un suoka smītīs.

"Tir nūzogi munu zeči? Es tev paruodīšu!" klīdzja baznīckungs un skrēja uz korim, bet durovas beja aizslāgtas un jis navarēja pi puiša tikt kluot. Tad baznīckungs suoka nest škierstus un kraut vīnu uz ūtra, lai izkuoptu uz karim. Kad jau škiersti beja sakrauti un baznīckungs knopja augši, puiss pajēmja un apguozja škierstus ar kuoju. Baznīckungs nūkrita Te dzīduoja gailis uo vyss palyka baznīcā klusu. Puiss nūkuopja nu korim un suoka viertīs pa šķierstim nabašnīku. Kaidā škierstā gulēja skaista meita un ruodījuos, ka jei dzeiva, tikai narunoj.

Reitā atguoja ļauds, atslēdzja baznīcu un prosa: "Vai dzeivs? Vai baili redzēji?"

Puiss izstuostīja vysu, kū redzēja, un soka: "Bet nabeja nikuo kuo beitīs."

Puiss aizguo;ja uz sātu. Ļauds atkon pastuostīja, ka uz kopim pusnaktīs pīsacej nabašnīks un baida ļauds. Atguoja vakars. Puiss aizguoja uz kopim un gaida, kad nabašnīks pīsaceļs. Pašuos pusnaktīs nu vīnas dūbes izzaēļa škiersis, atsataisīja škiersta vuoks, pīsacēļa nabašnīks un aizguoja. Puiss pīguoja pi škiersta, atsagula škierstā un guļ. Par laiku atguoja nabašnīks un soka: "Ķuop uorā nu muna škiersta! Man pašam vajag gulēt!"

"Pagaidi tu manis, kai es tevis gaidīju," atbildēja puiss un vys guļ. Tad nabašnīks soka: "Atsasēssim obi uz dūbes molas. kuojas īkuorsim škierstā un sēdēsim, byus abējim labi!"

Puiss pīkrita un atsasāda uz dūbes molas, bet kuojas īkuoŗa škierstā. Kai tik jis tai atsasāda, škiersts ar vysu nabašnīku īkrita dūbē un apsabēŗa ar zemi. Puiss cēlās un aizguoja uz sātu, nikaidas bailes naredzējis.

Paguoja rurtas, ka asūt kaida muīža puorluodāta un pakrybuse caur zemi; tagad tikai tuos muižas škurstens radzams, tur nivīns cylvāks navarūt īsaiaist pa tū škursteni muižā, kai valni tyuleņ saplēšūt. Puiss aizguoja uz tū muižu un īleida pa škurstenu pilī, kura beja apauguse ar lelu zemes kolnu. Piļs kambari beja gaiši un puiss staiguoja pa vysim kambarim. Vīnā kambar ī beja pulks indyku, bet ūtrs cyts beja aizsīts ar lyuku. Puiss attaisēja kambari. Kambarī sēdēja meita, kuru puias nazkod redzēja baznīcā škierstā. Nleita, īraudzējuse puisi, soka: "Kur tu te tyki? Eatkrīs valns un tevi saplēss!"

"Es pats uz jū atguoju," atbildēja puiss un staigoj pa kambarim. Puišam īsagribēja cīši ēst un jis nūkova vīnu indyku. iTe kur bejis, nabejis, atskrēja valns un soka: "Kū tu izdarīji? Kuodēļ indyku kovi?"

"Man ēst gribis, paleidz lobuok spolvas applēst, obēji paēssim," atbildēja puiss. Valns gyva ar sovim garim nogim plēst spolvas un applēsja vysu goļu leidz kaulim.

"Tu namuoki plēst, tev uz pierstim gari nogi! Dūd, es jūs tev apgrīzšu taidus, kai man ir," soka puiss. Valns beja ar mīru tū darīt. Puiss īlyka skryuvbeņkī obi valua rūkas, samīdzja un suoka grīzt valnam nogus ar vysim pierstu golim.

"Palaid mani vaļā ,un prosi kū gribi, es vysu izdarīšu," prosuos valns.

"rs gribu, ka itei muiža stuovātu uz zemes viersa un jyus, valni, jimā nadzeivuotu," soka puiss.

"Labi, es izdarīšu tū, bet mes iztaisīsim rūbežu un kurs kura rūbežu puarīsim, tys tam kolpuosim," soka valns. Puiss valnu palaidja vaļā un muiža atsamūda uz zemes viersa. Puiss apsaprecēja ar tū meitu, kura agruok beja puorluodāta un tagad luosts tyka nūjemts un dzeivu.oja, bet puiss nazyna, kur juo zemes rūbeža beidzas, un kur valna zemes rūbeža suocas, jo valns tuo napasacīja.

Kaidu reizi puiss izguoja medībuos un, īguojis mežā, nūšuovja slūku. Slūkā nūkrita aiz calma. Puiss pīguoja pi slūkas un pastīpja rūku pacelt slūku, bt te valns kluot un saka: "Tu puorguoji rūbežu un ej pi manis kolpuota!"

Puiss pyrmū reizī savā dzeivē nūsabeida un soka: "Palaid mani vaļā, cikom es aizīšu un atsavasaluošu ar sovu sīvu!" Valns palaidja. Atīt puiss uz sātu skumīgs un sīva prosa: ,.Kas tev taids šūdīņ ir?"

Puiss izstuostīja sīvai sovu nalaimi, ka juoīt valnam kalpuotu.

"Pajem tu mani un nes! Kad valns prasīs, kū tu nes, tad tu pasoki, ka sovas lītas, un valns nu tevis par treis versti bēgs," pamuocīja sīva.

Sīva nūsavylka plyka; izpūrkšja matus un puiss, licis jū uz placim, īt uz valnu. Valns par gobolu pamanīja, ka puiss nazkū nas un prosa: "Kū tu tur nes?"

"Nasu sovas lītas. Kīl tad bez juom es darīšu pi tevis?" atbildēja puiss.

"Kaidas lītas?" vēļ tuoļuok paskrējis, prosa valns.

"Skryuvbenki!" atbildēja puiss.

"Ej tu un dzeivuoj sovā muižā vasals," soka valns, "navajag man ni tevis, ni tovu lītu!"

Puiss atguoja uz muižu un nūdzeivuoja sovu myužu muižā.