1. A. 330 B. Štrauss Ērbeģē. LP, III, 38, AŠ III, 9a.

Kādam tēvam bijuši trīs dēli: divi gudri, viens muļķis. Viņi dzīvojuši tādā mežā, no kuŗa nevarējuši nekad izkļūt un dienišķu maizīti papelnīties. Tādēļ tēvs mirstot varējis tikai katram vienu maizes kukuli atstāt. Dēli dzīvojuši ļoti vārgi un dienu mūžu ilgojušies: "Kaut jele reiz varētu no dziļā meža izkļūt!"

Kādu vakaru dēli ēduši katrs no sava kukuļa un taisījušies pie miera iet. Te nejauši ielīdis vājš vecītis lūgdamies: "Dēli mīļie, dodiet man naktsmāju, dodiet arī katrs tiesiņu maizes iekost!"

Divi gudrie nogriezuši tādu šķēlīti, bet muļķītis nogriezis labu nuciņu. Nu likušies visi četri pie miera. Bet no rīta pamožoties, vecīša vairs nebijis.

Otrā vakarā dēli atkal ēduši. Te ielīdis vecītis lūgdamies: "Dēli mīļie, dodiet man naktsmāju un kādu tiesiņu maizes!"

Divi gudrie nogriezuši tādu šķēlīti, bet muļķītis labu nuciņu. Nu likušies visi četri pie miera. Bet no rīta pamožoties, vecīša vairs nebijis.

Trešā vakarā dēli atkal ēduši. Vecītis atkal ielīdis lūgdamies: "Dēli mīļie, dodiet man naktsmāju un kādu tiesiņu maizes!"

Bet dēli teikuši: "Dosim gan naktsmāju, tik tas mums netīk, ka tevi nevienu rītu vairs neatrodam gultā."

"Lai, lai, dēli, nu redzēs, vai citurīt mani neatradīsit."

Divi gudrie tūlīt nogriezuši tādu šķēlīti, bet muļķītis labu nuciņu. Pēc tad devušies pie miera un no rīta vecītis bijis gan vēl gultā. Viņš izcēlies un tad sacījis uz muļķīti: "Ej dēliņ, atnes no viņa avotiņa ūdeni!"

"Ja, tētiņ, man nav neviena nesamā," muļķītis atteicis. "Ej tik vien, ej, pie avotiņa būs trauciņš!"

Muļķītis aizgājis pēc ūdens. Bet kamēr pārnācis, ūdens bijis palicis par vīnu. Nu dzēruši vīnu gardi jo gardi un paturējuši varenu brokastu. Pēc brokasta vecītis prasīja vienam brālim : "Dēls, vai gribi debesīs tikt?"

Gribu!" "

Tad prasījis otram brālim: "Dēls, vai gribi debesīs tikt?" Grību!"

" Beidzot prasījis muļķītim: "Dēls, vai gribi debesīs tikt?" "Negribu!" muļķītis pasmējies.

Vecītim palicis žēl, ka muļķītis nevēlējies debesīs tikt. Viņš domājis: "Muļķītim tik laba sirds un tāds lai nenāktu. debesīs. Tas neiet, raudzīšu viņu iedabūt:"

Vecītis teicis uz muļķīti: "Klausies, dēls, še tev šī kulīte; ja tev pasaulē domā kāds pāri darīt, tad tik saki: "Lien šinī kulītē.'." Un nu nākat visi trīs man līdz. Es jūs izvedīšu no šā meža un palaidīšu katru uz savu pusi."

Tā noticis. Muļķītis nu aizgājis ar savu kulīti uz kādu pili. Tanī pilī vienā istabā arvienu ļaudis mocīti. Pils kungs apsolījis tam savu meitu dot, kas apņemtos no nelāgās ista&127;bas mocītāju izdzīt. Muļķītis, pilī ieiedams, prasījis darbu; pilskungs ieteicies, vai nevarot no moku istabas nebēdnieku izdzīt, tad dabūšot viņa meitu par sievu. Muļķītis tūlīt gatavs, lai tik laižot iekšā.

Labi. Līdz pusnaktij bijis miers istabā; bet pēc pusnakts ienācis velns ar izplēstām rokām un gribējis muļķīti sagrābt. Muļķītīs iesaucies: "Lien šinī kulītē!" un tā velnam acumirklī, gribot negribot, bijis jālien kulītē. No rīta kungs mazuliet pavēris durvis, saukdams: "Muļķīti, vai tu vēl esi dzīvs?"

"Esmu gan!"

Vai tad neviens tevi nemocīja?'` "

"Gribēja gan mocīt, bet es neģēli iebāzu kulītē un piesēju to pie gultas kājas."

Kas tad tas tāds bija?" "

"Velns bija. Bet nu viņš manos nagos. Dod tik nu zirgus šurp, nolikšu kulīti uz tilta un tad braukšu tikmēr pāri, kamēr velns būs samīts."

Muļķītis pārbraucis kulītei reiz pāri, velns jau lūdzies. Pārbraucis otrreiz -- velns jau smilkstējis. Pārtraucis trešo reizi -velns saucis, lai prasot, ko gribot no viņa, tūliņ visu apsolīšoties, bet lai tik vairs nebraucot pāri un lai laižot ārā.

"Labi!" muļķītis teicis, ,,bet tad tev jāapsolās pasaulē nekad vairs cilvēkus nemocīt un vēl saviem bērniem pateikt, ka tie arī tos nemocītu."

Velns apsolījies. Nu muļķītis izlaidis velnu pusdzīvu. Kungs atdevis muļķītim savu meitu un darinājis brašas kāzas.

Muļķītis dzīvojis pilī ar savu sievu ilgus gadus laimīgi jo laimīgi. Bet reiz tas vārīgi saslimis un labi paredzējis, ka būs jāliek kaŗote pie malas. Viņš lūdzis savu sievu: "Ja es nomirstu, tad uzmauc man veco kulīti kaklā un aproc ar visu kulīti."

Muļķītis nomiris un sieva tā izdarījusi. Pēc miršanas muļķītis nogājis ar kulīti pie debess vārtiem un gribējis iekšā tikt, bet vārtu sargi atraidījuši sacīdami: "Tu reizi teici, ka negribot debesīs nākt - nevaram tevi iekšā laist. Ej pie velna, varbūt, ka tur tevi pieņems."

Muļķītis aizgājis pie velna. Bet līdz ko velni ieraudzījuši muļķīti ar kuli kaklā, tie saukuši: "Ej projām, negribam tevi! Vai nāci atkal mūs mocīt -- tāpat kā toreiz mūsu tēvu?"

Neko darīt, muļķītis gājis atpakaļ pie debes5 vārtiem un saucis un bļāvis, lai laižot iekšā.

Te iznācis tas pats vecītis, kas toreiz kulīti iedevis, un ievedis muļķīti iekšā. Iekšpusē vecais vīriņš pārvērties par Dievu un rādījis muļķītim, kur viņa abi brāļi jau sēž.