2. A. 330 B. J. T. Tukuma apr. Spirgā. LP, VI, 145, 1. AŠ, III, 9e.

Reiz viens kaŗa vīrs gājis pa ceļu un viņam tikai trīs kapeikas bijis klāt. Par šo naudu labprāt būtu vēlējies maizi pirkt, jo nejauki bijis izsalcis, bet kur nu katrreiz ceļa malā tā tie pārdevēji gadīsies? Neko darīt, -- metis tās domas pie malas un vilcies, cik vēl tā spēka bijis, uz priekšu. Beidzot kājas gandrīz vairs neklausījušas, bijis jāapsēžas atpūtināt. Nu sēdējis, sēdējis un sācis pārdomāt: "Visiem Dievs līdzējis - vai tad man itin arī nelīdzēs?"

Un gandrīz labi nebijis izčukstējis tos vārdus, te neviļot pacēlis acis: nāk vecs vīriņš sirmim matiem pretim.

Pienāk klāt: kādēļ esot tāds noskumis?

Tā un tā - griboties gaužam ēst; trīs kapeikas gan būtu maizi ko pirkt, bet kas pārdos neapdzīvotā vietā?

"Vai!" sirmgalvis žēli iesaucies, "tad tev taču mazākais trīs kapeikas - man atkal nav ne graša pie dvēseles. Vai nevari, mīļais, labais brālīti, jel vienu vienīgu kapeiciņu man atmest?"

"Kāpēc ne? Es nemaz tik cietsirdīgs neesmu - še!" Sirmgalvis patencinādams paņēmis kapeiku un iebāzis kabatā. Bet roku no kabatas ārā vilkdams, iesaucies: ,,Redz, redz, man te atkal tāda lieka pīpīte, ko nevar izsmēķēt; pieņem to no manis par piemiņu un staigā vesels!"

Kaŗa vīrs paņēmis pīpīti, tūliņ uzsmēķējis - un skat, kas p ar brīnumiem! -- lielā ēstgriba drusku pārgājuse, mazākais tik daudz, ka var ciest tālāk iet.

Gājis tādu gabalu atkal, piestājies otrs sirmgalvis: kas viņam kaišot, ka tāds nolaidies?

"Kas nu kaiš - ēst gribas ; divi kapeikas gan būtu, bet kur tu cilvēks pirksi teitan maizi!"

"Vai! tad tev divi kapeikas - man atkal nav ne graša pie dvēseles. Vai nevari, mīļais labais brālīti, to vienu kapeiciņu man dāvināt?"

"Kapēc ne? Tik cietsirdīgs nemaz neesmu - še!" Sirmgalvis patencinādams paņēmis kapeiku un iebāzis kabatā. Bet roku no kabatas ārā vilkdams, iesaucies: "Redz, redz, man te atkal tāda lieka pudele ar brandvīnu, ko nekad nevar izdzert. Pieņem to no manis par piemiņu un staigā vesels!"

Kaŗa vīrs paņēmis pudeli, tūliņ iedzēris drusku un gājis tālāk. Gājis, gājis -

saticis trešu sirmgalvi. Šis tāpat vaicājis: kas viņam kaišot, ka tāds nolaidis?

"Nekas nekaiš - ēst tikai briesmīgi gribas; viena kapeika gan vēl kabatā būtu,

bet kur tu cilvēks šeitam maizi dabūsi pirkt?" "Vai! tad tev taču mazākais

kapeika pie dvēseles - man atkal nav ne graša. Vai nevari, mīļais, labais brālīti, to kapeiciņu man dāvināt?"

"Kāpēc ne? - še!"

Sirmgalvis patencinādams paņēmis kapeiku un iebāzis kabatā. Bet roku no kabatas ārā vilkdams, iesaucies : "Redz, redz, man te atkal tāds lieks bundulis azotē; ja tev tā nu gribas ēst, tad tikai pieliec bundulim roku un vēlies, kādus ēdienus iedomājies, tūliņ tādi tur gadīsies; bet ja vēlies bundulī kautko glabāt, tad tikai pieliec roku un iesaucies: "Iekšā!" - tūliņ - lai tas būtu ir vērša lielumā - saŗuks un pazudīs bundulī, ka nedabūsi ne godīgi noredzēt."

Kaŗa vīrs nu bijis dikti laimīgs: tagad bijis ko ēst, ko iedzert un vēl uzsmēķēt. Viņš gājis priecīgs turpmāk un vakara laikā notapis svešā krogā, kur lūdzies naktsmāju. Bet krodzenieks atteicis: "Mums šovakar būs liela ļaužu drūzma, te tiešām nebūs

kur piestāt; bet aizej tepat necik tālu uz ķēniņa pili, gan ķēniņš ierādīs guļas vietu."

Labi, aiziet pie ķēniņa, ķēniņš itin priecīgs paaicina sulaini : "Vai dzirdi! aizved šo ceļa vīru vecajā pilī un ieslēdz viņu tai un tai istabā, lai tas izguļas; bet tā ieslēdz, ka nevar laukā izsprukt, jo šonakt bur velni dauzīsies. Tie gan uzstāja, lai es savu meitu sūtu viņiem apēst; bet nesūtīšu vis, lai viņi labāk ēd to svešo ceļa vīru, ja tā izkratījušies."

Labi, sulainis tūliņ paņem kaŗa vīru pie rokas un vedīs uz veco pili. Bet krogam gaŗām ejot, kaŗa vīrs ierauga: tie tur iekšā cep baltmaizi, cep zosis un rīkojas braši. Viņš domā: "Ā! vai tad man nevajaga vakariņas?" un tūliņ pieliek roku bundulim, vēlēdamies: "Kaut baltmaize un zosis būtu bundulī!"

Līdz to izčukstējis, patiesi visas zosis un visa baltmaize nozūd bundulī, un kroga galdi paliek tik tukši kā noslaucīti. Tas nu tas. Aiziet vecajā pilī, sulainis ieslēdz cietā kambarī, un šis nu paliek viens pats, ēzdams vakariņas. Ēd, ēd - nāks tā pret pusnakti - sāk visas malas rībēt un beidzot atveŗas durvis. Kā nu atveŗas durvis - redz: divpadsmit velni viens pakaļ otra klūp iekšā un tie pakaļējie tikai tiem priekšējiem vēl prašināt prašina: ,,Kas nu šonakt par gaļu būs? Vai ir ķēniņa meita?"

"Nav, nav!" priekšējie atbild, "tāds vecs nieka zaldāts atsūtīts !"

"Ak tu sasodītais!" pakaļējie nospļaujas, "tad tam būs tikpat sīksta gaļa kā tam viņreizēiam - vēl tagad pilni zobi piegājuši stāv."

Kaŗa vīrs, to dzirdēdams. gandrīz jau saplaka, bet ātrumā viņam iešaujas prātā: "Pag, pag, kur tad mana pīpīte? Jārauga ar to pielabināties." Un tā tūliņ: "Klausaties, ciemiņi! to jau es arī zinu, ka jūs mani tik tā kā tā ēdīsit. Bet kā būtu, ja mēs papriekšu uzvilktum kuplu dūmu? Mans vectēvs arī tāpat darīja. Ik nosēdās ēst, ik labi iepriekš sasmēķējās, un kā viņam tad ēdiens pie sirds gāja, to jums nemaz nevaru izteikt."

Labi, velni mierā: kupls dūms viņiem esot īsti pa prātam, lai tikai dodot šurp.

"Ja, tūliņ!" kaŗa vīrs nosmejas, "man pašulaik tāda maza pīpīte arī pie rokas, un tad nu, zināms, ātrāk atlaisties ne, kamēr tas mazais nieks izkūpināts. Kas jums, divpadsmit vīriem, tur atkal būs? Katram pa dūmam, katram pa dūmam, riņķī vien, kamēr padibins šļurkst."

Un nu visi divpadsmit, pa kārtai vien tā ņēmās, tā ņēmās kūpināt, lai Dievs nedod redzēt! Jau visa istaba ziliem dūmiem smok, ka nemaz atņemties - vēl pīpīte nav tukša un šie tikai rauj atspērušies. Jau kaŗavīrs, nevarēdams vairs dūmu svelmi paciest,

iebāž galvu drānās, bet šie rauj un rauj, lai tur arī gals klātu. Un beidzot patiesi arī gals radās: jau paģība viens velns, drīzi otrs, trešs vēl un tā pa rindai vien, kamēr pret rīta laiku tikai pats divpadsmitais kaut cik jēgā saturējās, uzsaukdams ģībējiem: "1'0 nevar izsmēķēt, gaisma svīst, iesim projām!"

Tai pašā acumirklī vīsi grīļodamies izkūņojās laukā un aizgāja spļaudīdami kā jau nelabie.

Bet kaŗa vīrs mierīgā garā likās gulēt un sagulēja līdz brokasta laikam.

Pēc brokasta ķēniņa sulainis ienāca ar kurvi rakā, lai salasītu kaŗavīra kaulus, ko velni būs atstājuši. Bet kā viņš atplēta acis, atrazdams to sveiku, veselu gultā. Tūliņ skrēja atpakaļ pašam ķēniņam tādus brīnumus vēstīt. Ķēniņš saka: "Tas nemaz uzvar būt - lai viņš tad nāk šurp!"

Atnāk - ja: dzīvs, kas dzīvs.

"Vai tas ir pieredzēts?" ķēniņš brīnas. "Kā tu varēji izglābties no tiem velniem?"

Tā un tā: man tāda maza neizsmēķējama pīpele un to viņi tur zīda tikmēr, tikmēr, kamēr uzbruka gaisma un tā viņi tad visi, laikam no tās gaismas bīdamies, aizspruka bez ardievām.."

"Ja. ja!" ķēniņš pasmudzina galvu, "es to gan nezinu, bet sava lieta tur ir. Bet mīļais, labais draugs! kad tu nu vienreiz ar velniem esi iesācis, vai nevari vēl pāri naktis ar tiem padarboties? Kas zin, tu viņus aizdzeni pavisam, un tad mana meita ir glābta un - manis dēļ - tad es vēl viņu atdodu tev par sievu."

"Vai tu prāts!" kaŗa vīrs saņēma rokas, "tad jau man jāiet, lai tur arī piķis ceļā stātos!"

Labi -- aiziet. Pienāk pusnakts - velni klāt atkal. Bet kaŗa vīrs saka :

"Klausaties, ciemiņi! to jau es arī zinu, ka jūs mani tā kā tā ēdīsit. Bet kā būtu, ja mēs papriekšu kādu malku brandvīna uzdzertum? Mans vectēvs arī tā mēdza darīt. Ik piesēdās ēst, ik uzšāva kādu lāsi, un kā viņam ēdiens gāja pie sirds, to nemaz izteikt nevaru."

Ja, ja! - velni tūliņ.

"Labi, mani ciemiņi!" kaŗa vīrs pasmējās, "man te tāda pudelīte brandvīna ir, un tad nu, zināms, ātrāk atlaisties ne, kamēr tas nieks izdzerts."

Un tūdaļ visi divpadsmit saklupa ap pudeli, kā mušas uz kreimu. Dzēra, dzēra - nemaz neplok. Nu kampj, nu kampj --jādomā: ūkas aizrīs līdz; bet kā neplok, tā neplok. Beidzot - kas ir? - joki nebūs - sāks šie, negauši, zvalstīties un nu visi, piedzēruši kā dubļi, liksies turpat uz grīdas. Tikai pats divpadsmitais vēl turējās kājās, un pa tādam brīdim iesauksies: "To nevar izdzert, gaisma svīst, iesim Projām!"

Un tā viņi tad arī aizgāja klupdami, krizdami - kā jau, kas iereibuši.

Bet trešo nakti - vai tu traks! - nu velni nāca pavisam citādāki: visi sienmaļi trīcēja un to vien sauca: "Šoreiz neļausimies piejokoties, šoreiz neļausimies piejokoties! Tagad viņu vajaga nokost, lai kas!"

Bet kaŗa vīrs lēnā garā atteica trokšņotājiem: "To jau es arī zinu, ka jūs mani nokodīsit; bet atvēliet man mazākais no gultas izkāpt un istabas vidū nostāties, tad varēsit visi reizē pieiet kost."

Ja, ja, bet lai tad kāpjot ātri!

Labi. Bet kaŗa vīrs, no gultas lēkdams, ātri pakampa savu bunduli uzsaukdams:

"Visi velni manā bundulī, bez tā viena!" Tūdaļ tie vienpadsmit nozuda bundulī; bet tam

divpadsmitajam, kas nobijies palika ārpusē, kaŗa vīrs teica: "Ja tu man pienesi šo istabu pilnu ar zeltu un visi jūs apsolaties nekad vairs te pilī nerādīties, tad šoreiz vēl palaidīšu pusgodam no bunduļa laukā; bet ja ne. tad ir tev i tur iespostīšu, un pūstiet tad manis dēļ, kamēr sapūstiet - arī ārā nelaidīšu."

Neko darīt - velns atspēries nesa zeltu, un līdz savam laikam, sanesa arī. Mazā gaismiņā kaŗa vīrs palaida iespostītos svabadus un tad posās pie ķēniņa. Ķēniņš bija ļoti priecīgs par tādiem darbiem un tūli bez runas atdeva savu meitu kaŗa vīram par sievu un vēl pus valsti piedevām.

No tā laika ķēniņa znots dzīvoja laimīgi jo laimīgi.

Bet vienreiz viņam ar sievu iegadījās pa jūŗu braukt. Kas ir? Uz vienu reizi viņš paceļ acis - redz: viņa vecie velni nāk sašutuši no ūdens apakšas laukā un taisās atriebties, vai ko nu darīt. Ķēniņa znots. mana: labi nav un tā iesaucas: "Kur mans bundulis'?"

Velni tūliņ paliek kā mieti un nekust vairs uz priekšu. Bet ķēniņa znots noprasa īsi: "Kā jūs mani vēl uzdrošinaties ķircināt:? Ko jūs blēži, toreiz apsolījāties, vai neatminat?"

Ja, viņi esot gan apsolījušies, bet tas neesot pieteikts, ka uz ūdens arī neesot viņiem brīvu.

"Labi, tad no šīs reizes es ūdens ežas arī jums aizliedzu!" Un nu velni likās vienreiz mierā.