3. A. 330 B. Pogu Jānis, Bechmanis, Bramberģē, Brīvzemnieka kr. LP, VI, 145, 5. AS, III, 9b.

Reiz vecs zaldāts Ansis nāca no kaŗa mājā un noguris, piekusis nolikās mežā uz cērpa pagulēt. Pamodies, viņš ātri paķēra raņicu un meklēja kādu kumosu maizes: bet maizes tur vairs ne

bija. Nu izrāva tabakas maku un domāja - ja vairāk ne - kādu dūmu uzraut; bet tabakas maks arī bija tukšs. Tagad vecais Ansis smagi nopūtās, ka nav ne šī, ne tā, un patlaban gribēja neēdis tāļāk iet. Te pacēla acis, ieraudzīja vecu maisu uz ciņa. Viņš iedomājās: "Vecs gan ir, bet ko viņu te atstās? Jāņem līdz."

Un nu apčamdīja maisu. vai nebūs kas iekšā? Nebija nekā tīri tukšs.

"Skāde!" Ansis nočukstēja. "mazākais pusmārciņa tabakas taču varēja iekšā būt."

Tiklīdz to bija izteicis, tūliņ gadījās arī tā pusmārciņa maišelī; un laba tabaka vēl. Nu Ansis uzkurināja savu koka pīpi un iečukstējās otrreiz: "Ja tabaka gadījās, ko nevar ēst, kāpēc tad tur nevarētu maize gadīties, kas ēdama?"

Līdz to bija izteicis, maiss nokustējās un maize klāt. Nu vecais Ansis bija priecīgs pārlieku par tik teicamu maisu un nebēdāja nekā.

Bet otrā dienā apmetās nejauks laiks: stiprs ziemelis pūta, auksts lietus lija, un Ansis pateica Dievam, ka pret vakaru vēl krogu sasniedza, kur salijušam Pārgulēt. Tomēr krodzenieks aizbildinājās, lai darot, ko redzējis - viņam neesot telpas! Lai ejot viņpus ceļa vecajā pilī gulēt; tur gan pa naktim velni nodauzoties, bet citādi tur esot laba guļa.

Neko darīt - vai nu tīšu prātu laukā paliksi aukstā lietū nosalt? Gāja arī uz velnu Pili, kas tu.r jūk, jūk. Aizgāja, iekurināja krāsni, paturēja vakariņas, nosēdās pie uguns un kūpināja pīpīti, kamēr miegs gadīsies.

Te - varbūt tā ap Pusnakti - sāk celties troksnis, ka visa pils rībēja, visi logi, durvis trīcēja un nu ienāca pie Anša velns ar sešām galvām, noprasīdams, kas viņam te vēlējis krāsni kurināt? Ansis. palika tāds puspikts un atteica velnam īsi: "Ak, kaut tu ieskrietu manā maišelī, ko tu te dauzies kā traks!"

Un tai pašā acumirklī velns bija arī maisā. Ansis nu aizsēja maisam galu, paņēma krāsns maisāmo dzelzs kruķi un sāka velnu dauzīt. Velns bļāva un spārdījās kā negudrs; bet Ansis pa brīžiem atpūšas, atpūšas - dod atkal. Beidzot zils, melns sadauzīts, velns laidīs lūdzamo vaļā: viņš visu darīšot, bet lai laižot ārā. Ansis atsacīja: ,,Apsolies te pilī savu kāju vairs nespert un pienest šo istabu pilnu ar sudrabu, tad ja."

Velns mierā. Un nedabūja ne apskatīties, velns jau bija atstiepis lielu maisu sudraba naudas, piebēra pilnu istabu un tad noskrēja uz elli projām kā neērdis.

Bet vecais Ansis tagad mierīgā prātā likās gulēt un atmodās tikai tad, kad saule jau bija gabalā. Drusku vēlāk krodzinieks arī atnāca uz pili Ansi apraudzīt, un atradis viņu sveiku, veselu, tūlin pa kaklu, pa galvu skrēja pie paša ķēniņa pilī, kas par velniem itin nekā nebēdājot. Ķēniņš gandrīz negrib ticēt un atsteidzas pie Anša: vai viņš patiesi izgājušo nakti te esot gulējis?

"Gulēju!" Nu, un no velniem bail nemaz neesot bijis? "Nebija, ne - no žurkām tur daudz ko baidīties!"

"Ai, Ansi tad tu esi gan vīra vērts! Vai nevari vēl kādas naktis pagulēt un viņus pavisam aizķuidīt?"

"Labprāt!" Ansis atteica un palika uz otru nakti.

Otrā naktī sāka atkal pa pili grāvēties, rībināties un nu ienāca velns ar deviņām galvām, noprasīdams Ansim: kas viņam te vēlējis krāsni kurināt?

Ansis atbildēja: "Ah, kaut tu ieskrietu manā maišelī! Ko tu te daudzies kā traks?"

Un tūlin velns bija maisā. Ansis aizsēja galu,, paņēma krāsns maisāmo dzelzs kruķi un sāka velnu dauzīt. Velns spārdījās, spārdījās, beidzot lūdzās, lai laižot ārā. Ansis atteica: "Apsolies te kāju vairs nespert un pienes šo istabu pilnu ar zeltu, tad ja."

Labi. Pēc maza brītiņa velns atstiepa lielu maisu ar zeltu, piebēra istabu un tad laidās lapās.

No rīta ķēniņš vēl vairāk brīnījās par Ansi un lūdza, lai vēl trešo rakti guļot pilī, tad pils būšot glābta un viņš dabūšot par to pus valsti no viņa. Labi, aizgāja ir trešo nakti. Bet šonakt bija gan bailes dzirdēt, kas par troksni v skursteņi gāzās, rūtis sasprāga, durvis izlēca no eņģēm un pats velna virsnieks nu ienāca ar divpadsmit galvām, trakodams: kas tikai esot vēlējis Ansim te krāsni kurināt? Bet Ansis iesaucās: ".Ak, kaut tu labāk ieskrietu manā maišelī! Ko tu te nodauzies?"

Un tūlin velns bija maisā. Ansis aizsēja galu, paņēma krāsns maisāmo dzelzs kruķi un sāka velnu briesmīgi dauzīt. Nu velns lūdzās, lai laižot ārā. Ansis atsacīja: "Tas ir prātīgi! Palaidīšu gan tevi; bet tad tev vispirms jāapņemas šonakt šo veco pili par jaunu pārtaisīt un vēl apsolījies nekad vairs šinī vietā kāju nespert. Ja tā ir, tad ir."

Ja, velns tūdaļ mierā, kad tikai tiek no pēriena vaļā. Un nu viņš ņēmās nosvīdis, kamēr pili pa nakts melnumu vien pārcēla; tomēr padarīt padarīja gan un tad aizskrēja uz elli, krusta nemetis.

Rītā ķēniņš, tādu pili, tik daudz zelta, sudraba redzēdams, tīri nezināja, kā Ansim patencinājis. Bet Ansis tikai atmeta ar roku: lai, lai! No tās dienas vecais Ansis dzīvoja pie ķēniņa laimīgi, visādā pilnībā un pārticībā. Bet vienreiz vecais iesāka slimot un nomira. Mirdams viņš bija piekodinājis ķēniņam, lai nezin cik lielas bēres netaisot, kam viņam to vajagot, bet to gan lai neaizmirstot: viņa veco maišeli zārkā, pagalvī ielikt.

Labi - ķēniņš izdarīja, kā jau šis bij vēlējies, un paglabāja pa godam.

Bet tikko bij paglabāts, Ansis izņēma savu maišeli, uzkāpa debesīs: lai laižot viņu iekšā! Durvju sargs atbildēja: nevarot laist, viņš diezgan esot grēkojis, lai ejot uz elli.

Ansis aiziet uz elli, sāk pie elles vārtiem dauzīties, velns izbāž galvu un vaicā: kas tur esot? Vecais Ansis atbild: šis!

"Nu tad pagaidi, es prasīšu kungiem!" Labi. Pa brītiņam iznāca sešgalvju velns, deviņgalvju velns, divpadsmitgalvju velns un nu vedīs atnācēju iekšā. Te nezin kā apskatījās - ierauga Ansim peŗamo maišeli rokā - ak tu sūro dieniņu! - tūliņ visi trīs pa kaklu, pa galvu atpakaļ, aizslēdz elles vārtus un negrib Anša ne acīs redzēt.

Ko nu? Jāiet atpakaļ pie debess vārtiem. Aiziet tur - durvju sargs nelaiž un nelaiž. Tā mans Ansis paliks dusmīgs un iesauksies: "Kaut tu ieskrietu manā maišelī!"

Un acumirklī durvju sargs bija arī maišelī. Nu Ansis itin mierīgs pats atslēdz durvis un iegāja, kur jau bija nodomājis.