4. A. 330 B. R. Eglīte Gulbenē. LP, Vl, l45, 6. AŠ. III, 9d.

Vienam ķēniņam bija viena vienīga meita; bet tā pati nomira.

Ķēniņš solīja lielu maksu tam, kas mirušo uzmodinātu. Tad viens zaldāts, to zināt dabūjis, aiziet pie ķēniņa un apņemas meitu uzmodināt.

Labi. Un zaldāts lika visiem iziet no pils laukā, kamēr viņš strādās. Nu, un tad zaldāts ienesa meitu ķēķī, ielika katlā un sāka vārīt, kamēr visu miesu no kauliem nebija novārījis. Pēc tam viņš sabēra kaulus uz galda un kravāja pēc kārtas vien, kā kopā bijuši un kā kopā vajaga būt. Kautcik sakravājis, iesāka pātarus skaitīt, lai nu celtos augšā; bet necēlās vis - skaiti, cik gribi. Nu zaldātam stipri palika bail un viņš iesāka sirsnīgi Dievu lūgt. Lūdza, lūdza - uz reizi palīdzība klāt: viens iekāpa pa logu un atdzīvināja meitu, sacīdams: "Nu, zaldātiņ, šoreiz tev izlīdzēju, bet nākamībā sargies tādus darbus iesākt, ko nevari pabeigt."

Un tā nu zaldāts atdeva ķēniņam meitu dzīvu, dabūja apsolīto maksu un aizgāja tālāk. Gāja, gāja - gadījās krogs un tai krogā cepa zosu cepeti. Zaldāts, stipri nogribējies ēst, izrāva cepeti no krāsns, iegrūda raņicā, aizsteidzās labu gabalu viņpus kroga un tad sāka ceļmalā zosi ēst. Bet nejauši piegadījās tas pats, kas meitu bija uzmodinājis, un prasīja: "Kāpēc tu zosi zagi?"

Nu zaldāts bija nagos; bet viņš tomēr mācēja izķeparoties. Iesāka stāstīt, ka zagt nemaz neesot gribējis, bet izsalkums bijis tik stiprs, ka zosi vilkšus izvilcis raņicā - tā tā lieta esot.

"Labi!" tas atteica, "par tavu attapību lai tad arī tavā raņicā tiek vienmēr tas, ko tu vēlies!"

Pēc tam zaldāts gāja tālāk un iegāja vienā muižā. Tur bija skaista pils; bet neviens tai pilī nevarēja dzīvot, to velni tūlin apēda. Bet zaldāts apņēmās velnus izdzīt par labu maksu. Labi. Pienāca vakars - zaldāts iekūra uguni pilī un atgulās.

Te ap pusnakti velni klāt un rausta gulētāju aiz kājām. Šis uztrūkās un sāka velniem sviest ar uguns pagalēm, bet jo vairāk svieda, jo tie vēl sīvāki uzmācās. Nieki nebūs - beidzot zaldāts iesaucās: "Es vēlos, lai jūs visi salīžat manā raņicā!"

Tūlin velnus it kā raušus sarāva raņicā. Bet zaldāts mudīgi aizsprādzēja raņicu, iesvieda kaktā un pats apgulās atkal pie uguns. Rītā saradās audis zaldāta skatīties, vai būs dzīvs, vai beigts? Atrada, ko nebij ne sapņojuši: velni raņicā iespostoti.

Nu zaldātam aizmaksāja apsolīto maksu un tencinādami pavadīja ceļā. Bet zaldāts aizgāja pie kalēja, uzlika raņicu uz laktas, paķēra āmuri un sāka velnus mizot un dauzīt, lai saprot. Labt laiku sitis, nolika āmuri, iznesa raņicu laukā un izkratīja velnu kaulus pa mēslenīcu kur nekur. Tomēr vienam velnam bija palaimējies raņicas stūrī izglābties no āmuŗa sitieniem. Tas izspruka no raņicas dzīvs un aizskrēja uz elli.

Bet ar laiku zaldāts bija apnicis zemes virsū, viņš aizgāja uz debesim un klaudzināja pie vārtiem, lai laižot iekšā!

Tomēr nelaida vis - atbildēja, lai ejot atpakaļ un gaidot, kamēr aicinās.

Neko darīt -- bija jānāk atpakaļ. Bet atpakaļ nākdams, viņš iedomājās: jāpieiet būtu gandrīz ellē, kā tur labi dzīvo? Piegāja pie elles vārtiem, pieklauvēja, te tūlin laida iekšā. Bet mazu gabaliņu pagājis, redz: nāk viens velns bļaudams, 'kliegdams pretim: "Dzen ārā! dzen ārā! tas mūs visus nositīs tāpat kā todien pilī; otrreiz vairs negribu viņ.a raņicā kļūt!"

Un izdzina nabadziņu. Ko nu? Ies atkal uz debesim. Aiziet: vai nevarot mazākais viņa raņicu iekšpusē paglabāt? Kamēr viņš ārpusē gaidīšot ielaižamo laiku, varot gandrīz nozust, nomētāties.

Ja!" šim atbild, "to labprāt," un ienes. Bet līdz ko raņica iekšā, tā zaldāts: ,;Es vēlos būt savā raņicā

Un kas ierāva, kas neierāva, nozibēja vien, cik ātri ietika viņā pusē.