5. A. 330 B. Maķevicu Fricis Talsu apr. Nogalē. LP, VI, 145. 6 piez. AŠ, III, 9e.

[Vienam ķēniņam nomirusi meita un viens zaldāts apņēmies to atdzīvināt. Viņš izvārījis mirušo meitu katlā un gribējis to atkal salikt kopā, bet nekas neiznācis. Tad viņš sācis lūgt Dievu, un drīz arī ieradies viens vecs vīriņš, kas uzmodinājis nomirušo ķēniņa meitu. Nu viņš dabūjis no ķēniņa lielu maksu, bet vecais vīriņš novēlējis, lai viņš visu dabūtu savā sumkā, ko tik vien viņš tur vēlētos.]

[Tā nu zaldāts ceļo tālāku un nonāk pie viena cita ķēniņa. Tur zaldātu ielikuši tādā pilī gulēt, kur neviens nevarējis dzīvot.] Zaldāts nu sadzinis savā sumkā mazus vīriņus, kas katru nakti pa pili dauzījušies. [Tad zaldāts saņēmis savu algu, aizgājis pie viena kalēja un licis tur dūšīgi sist savu sumku ar dižāmuru. Kad nu attaisījis savu sumku, tad citi vīriņi bijuši pagalam, bet viens bijis paglābies dzīvs un aizbēdzis.]

[Nu zaldāts dzīvo laimīgi, kamēr mirst.] Nomiris zaldāts gājis uz pekli, klauvējis pie dzelzs vārtiem - pie vārtiem katrā pusē gulējusi viena lauva - tad tas viens vīriņš, kas todien sumkas stūrī no dižāmura sitieniem izglābies, izdzinis zaldātu no pekles un raidījis debesīs vietu meklēt. [Bet arī debesīs viņu nelaiduši iekšā. Tad viņš tur iesviedis savu sumku un vēlējies, lai pats būtu savā sumkā. Tā arī noticis un nu zaldāts atrodas debesīs.]