6. A. 330 B. Skolnieks A. Brēdiķis Nīcā, K. Lielozola kr.

Reiz nāca kāds zaldāts no kaŗa mājā. Viņš bija ļoti nabadzīgs, jo viņam bija tikai trīs kapeikas naudas, raņica, trīs gabaliņi maizes un kūja. Ejot pa ceļu, viņš satiek vienu nabagu, kas lūdzās. lai dodot viņam kaut ko, ko izsalkumu nomierināt. Zaldāts iedeva viņam vienu kapeiku naudas un gabaliņu maizes, pēc kam nabags pateicās un nozuda.

Kādu gabalu pagājis, zaldāts satiek atkal vienu nabagu, kas tāpat lūdzās. Viņš iedod tam no savas tiesas vienu kapeiku naudas un gabaliņu maizes, un nabags tāpat nozūd. Nu zaldātam pašam atlika tikai viena kapeika naudas un gabaliņš maizes. To nu viņš gausi noēda un tā izbeidzās viss viņa pārtikas krājums.

Pagājis gabaliņu uz priekšu, viņš ierauga atkal vienu nabagu, kas izrādījās par pašu Dievu. Dievs iedod zaldātam vienu grāmatiņu un teic: "Tu būsi drošs savā mūžā!" To teicis, Dievs atkal pazuda.

Zaldāts apskatīja dabūto grāmatiņu, tur bija rakstīts: "Ja tev draud briesmas, tad ar to kūju tu piesit pie raņicas sacīdams: "Viens, divi, trīs, pašol raņic!" "

Zaldāts gāja tālāk savu ceļu un sāka snigt sniegs! Noguris viņš apsēdās uz celma, bet netālu no viņa pie viena krūma izcēlās balts mironis. Zaldāts noiet pie tās vietas, kur mironis bija izcēlies, un atrod, ka tur kaps vaļā un zārks atvēries. Zaldāts nu gluži mierīgi iegulstas zārkā. Kad bija pagājis mazs laiciņš, atskrien atkal tas mironis un sauc : "Taisies, kā tieci no manas vietas laukā!"

Zaldāts neiet vis tīk ātri ārā un saka: "Pateic man, kur tu biji, tad es tevi laidīšu zārkā atpakaļ."

Mironis no iesākuma negribēja vis teikt, bet kad zaldāts nepalaidās, tad arī izstāstīja: ;,Es biju tur ciemiņos un pārbūru tur brūti ar brūtgānu par kazām. Ja grib viņus no būruma atsvabināt, tad tik to tā var izdarīt. Tanīs mājās aiz staļļa ir viens liels akmens, apakš tā atrodas viens mazs mīksts akmentiņš. Tas ir jāsagriež četrās daļās un katrai pārburtai kazai jāiedod divas daļas, tad viņi atkal pārvērtīsies par cilvēkiem. To teicis vīrs iesaucās: .,Nu ārā no manas vietas, ārā

Tagad zaldāts izgāja priecīgs no zārka, cerēdams saiminiekiem palīdzēt. Viņš iet tālāk pa mežu, kamēr sasniedz minētās mājas. Tur arī tiešām bija tā noticis, kā mironis bija teicis. Saiminieks lūdz arī svešo zaldātu, vai tas nevarētu nelaimīgajiem palīdzēt. Kad viņi esot turējuši kāzas, ienācis kaut kas balts, un uzreizi abi salaulātie pārvērtušies par kazām.

"Ja, tur es varu palīdzēt," zaldāts atbild un iziet ārā akmini meklēt.

Pēc kāda laika zaldāts ir vajadzīgo akmeni dabūjis, ienāk iekšā un iedod katram vienu gabaliņu no sameklētā akmens. Tie pārvēršas par īstiem velniem: galva cilvēka, kājas kazas. Saimnieks domā, ka zaldāts grib tos pataisīt par velniem, bet zaldāts iedod katram vēl vienu gabaliņu akmens un tie jau pārvēršas par cilvēkiem. Nu saiminieks nezin, ko par tādu labumu maksāt. Došot divas mārciņas zelta. Bet zaldāts neņēmis ne zeltu, nedz citu ko, pateicis ardievas un aizgājis projām.

Ejot viņam uznāk tumsa, un jāmeklē naktsmājas. Iegājis pie viena saiminieka, tas atteic: "Es labprāt dotu vietu kur pārgulēt, bet šai mājā katru nakti ap pulksten divpadsmitiem nāk žņaudzēji. Te jau kādi desmit cilvēki ir nožņaugti."

"Lai viņi nāk! Atļauj tikai man pārgulēt še nakti!" "Guli vesels!" saiminieks atteic un aiziet.

" Zaldāts neguļ vis, bet apsēstas aiz galda, noliek tur savu raņicu un tura savu kūju rokā. Te viņam ,uznāk salds miegs un

viņš aizmieg. Pēc brīža viņš uzlec stāvu un dzird aiz durvim dobju torksni. Durvis attaisās vaļā un ienāk viens riebīgs cilvēks. Tas aposta gaisu, nāk zaldātam klāt un ķeŗas tūlin pie rīkles. Zaldāts uzsauc: "Viens, divi, trīs, pašol raņic!"

Žņaudzējs tūlin ievēlās raņicā. Tad nāk vēl tādi vīri pa diviem un trijiem, kamēr raņica bija pilna ar kādiem desmit žņaudzējiem. Gaismai austot ienāk saiminieks runādams: "Beigts vien jau nu ir."

Bet zaldāts atsaucas: "Taisi tikai ratus gatavus!" Saiminieks atbild: "Es gan domāju, ka tu esi pagalam." Zaldāts nu izstāsta, kā viņam nakti klājies. Pēc brīža abi

aizjūdz zirgus, ieveļ raņicu ratos un aizbrauc pie kalēja. Saiminieks samaksā kalējam labu naudu, lai tik nu ņemot raņicu labi sasist.

Kalējs arī netaupa savu spēku un ņemas sist par raņicu, ka uguns vien gar ausim švirkst, bet saiminieks tik vēl skubina, lai dodot vēl vairāk virsū. Nu raņicā sāk bļaut un gaudot, bet kalējs nemaz nesaprot, kas tur ir. Saiminieks ņem un izstāsta smalki, kā tur bijis. Kalējs tad sācis sist ar vēl lielāku spēku, kamēr bļāvēji apklusuši un bijuši pagalam.

Tad saiminieks pārbrauc kopā ar zaldātu uz mājām un nu dzīvo mierīgi un laimīgi.