8. A. 330 B. J. Nameitis no Ž. Sprūdes Diždrogas Pileniekos. Jkr. V, 95. AŠ, III, 9g.

Kungs uzbūvēja jaunu pili, bet viņā nevarēja neviens dzīvot, jo velni bija viņā apmetušies. Kungs izsolīja tam lielu zemes gabalu, kas velnus no pils izdzītu.

Kāds no viņa kalpiem saņēma dūšu un apņēmās velnus no pils izdīt. Viņam bija kule, kuŗai tā īpašība, ka, ja kas tai ielēca, tas vairs nevarēja no viņas izlēkt. Kalps paņēmis malku un šo kuli, gāja uz pili, iekūra krāsni un nosēdies gaidīja, kas nu nāks. Te ap pusnakti izbāž velns galvu no skursteņa un grib kalpu saplēst.

"Lēnām, lēnām!" kalpiņš saka, "ko tu gribi ar mani iesākt? Tu jau nevari ne šai kulē ielēkt."

Veltas, ribēdams parādīt, ka viņš to gan varot, ielec kulē : bet nu vairs nevarēja no viņas iznākt.

Otram, trešam velnam tāpat gāja. Beidzot nāca pats veln! ķēniņš un gribēja kalpu saplēst.

"Nu., nu, ne tik ātri!" kalpiņš saka, "ar mani iesākt nav tik viegli. Tu jau nevari ne šai kulē ielēkt."

Velns lec un ielec kulē, bet nevar vairs no viņas iznākt. Kalps nu pārgulēja nakti mierīgi. No rīta tas gāja pie kunga un viņu uzaicina, lai nākot skatīties, kur velni. Viņš tos parādīšot. Kungam bikses dreb vien, tomēr saņēmis dūšu iznāk un redz, ka kalps visus velnus sadzinis kulē. Nu varēja jaunajā pilī mierīgi dzīvot.

Kungs deva kalpam otrtik lielu zemes gabalu, nekā bija solījis.