9. A. 330 B. 1130. 1159. 1084. T. Rogovskis Bauskā. Jkr. V, 8. LP, VII, I, 812. AŠ, III, 9i.

Kalēju Pēteris dzīvoja savā smēdē un strādāja čakli un izveicīgi savu darbu. Bet kur viņam bija sieva un bērni jāapgādā, tas atgadījās, ka viņš iekrita parādos.

Kādā vakarā ienāca pie viņa velns. Pēteris lūdza velnam, lai tas viņam kādu mazumiņu naudas apgādātu. Velns apsolījās lūgumu izpildīt, bet ar to nolīgumu, ka kalējs viņam pēc desmit gadiem atdod savu dzīvību. Velns norakstīja kontraktu un kalējs to parakstīja.

Velns bija apsolījies apgādāt kalējam pilnu maisu naudas. Pēteris izraka netālu no smēdes dziļu bedri, izplēsa kādam maisam caurumu un iebāza tai bedrē maisa dibenu. Velns sūtīja savu puisi, lai tas piebeŗ kalēja maisu ar dukātiem. Puisis atnesa divus maisus ar dukātiem un iebēra tos kalēja maisā; bet maisā vēl nevarēja nemaz dukātu redzēt. Nu puisis gāja pie velna un sūdzējās, kalēja maisu nevarot piebērt, jo tas esot ļoti dziļš. Velns sūtīja otru puisi palīgā; bet arī tie nespēja maisu piebērt. Nu velns sūtīja vēl divus puišus palīgā, kuŗiem tad ar lielām mokām izdevās piebērt kalēja maisu, tā ka vēl atlikās kāds pusmaiss dukātu, kuŗus puiši gribēja atpakaļ nest. Bet kalējs pastāvēja uz tam, ka atlikušos dukātus izbērtu turpat zemē. Puiši arī viņam paklausīja. Nu kalējam bija labas dienas: tas sūtīja savus bērnus skolās,

deva naudu baznīcai :un nabagiem. Kalējs dzīvoja lieliski; bet laiks arī tecēdams aiztecēja.

Desmit gadi bija notecējuši. Velns atsūtīja puisi pēc kalēja dzīvības. Kalējs tam nāca taisni pretim un teica, rādīdams uz skrūvstiķi: "Apsēdies te; man jāiet atvadīties no sievas un bērniem."

Puisis iesēdās skrūvstiķī ; bet tiklīdz viņš bija tur iesēdies, te kalējs viņu ieskrūvēja tik cieti, ka tas sāka bļaut un lūgties, lai to laižot vaļām. Kalējs arī palaida puisi un tam uzsauca: "Skrej un nerādi vairs še savas acis."

Velns, dabūjis zināt, ka kalējs nav viņa puisim līdzi nācis, sūtīja pēc kalēja citu, lielāku, plecīgāku puisi, ar gaŗu melnu bārzdu. Kad puisis ienāca kalēja smēdē, tad kalējs tam sacīja: "Iesim svelpties! Ja tu varēsi diktāki svelpt nekā es, tad es iešu tev līdzi!"

Velns svelpa, ka kalējam ausis aizkrita, un tas pakrita gar zemi. "Bet tagad es svelpšu," sacīja kalējs, "no tavas svelpšanas nekā nebija; man tā nāca smiekli, ka es gar zemi pakritu. Uzliec labāk galvu uz kluča; paliec ķisenu apakšā un aizsien acis!"

Velna puisis tā arī darīja. Nu kalējs ķērās pie lielā āmura un sita puisim tā par ausi, ka tas iesāka nejauki bļaut un lūgties. Pēc kāda brītiņa kalējs arī to palaida vaļā tam uzsaukdams: "Atnes man kontraktu un nesaki savam kungam, kā tev gājis." ,

Kad velns dzirdēja, ka kalējs atkal nav līdzi nācis, tad tas apņēmās pats iet, domādams: "Tagad es ņemšu kontraktu līdzi; citādi jau tas kundziņš nenāks."

Pie kalēja smēdē ienākot, tas sastapa kalēju un viņu uzaicināja līdz nākt.

"Man jāiet istabā," sacīja šis, "no sievas un bērniem atvadīties. Toreiz, kad tavs kalps pēc manis nāca, tie nebija mājās." "Bet kur es pa to laiku palikšu?" prasīja velns.

Es tevi ielaidīšu šinī istabā," sacīja kalējs un ielaida velnu "

plēšās, tās aizslēgdams un par aizslēgumu krustu pārvilkdams. Nu sakūra viņš lielu uguni un sāka sparīgi plēšas vilkt. Velns nokūpa no dūmiem melns kā jau velns, un dega, kamēr sāka kalēju lūgties, lai tas viņu atpestītu no mokām. Bet kalējs sacīja smiedamies: "Atdod man manu kontraktu, tad tik tevi laidīšu vaļām."

Neko darīt; velns atdeva kalējam kontraktu un aizgāja kā slapja vista projām. Kalējs piedzīvoja lielu vecumu.

Pēc ilga laika ienāca Nāve kādā dienā un sauca viņu, lai tas viņai līdzi iet. Kalējs arī klausīja Nāvei, un abi gāja uz debesim.

Te kalējam ienāca prātā aiziet arī uz elli, velnu apmeklēt. Viņš piegāja pie elles durvim un bļāva pilnā galvā, lai viņu laiž iekšā. Velns, dabūjis zināt, ka kalēju Pēteris pie viņa atnācis, uzsauca saviem puišiem: "Nelaidiet, nelaidiet viņu iekšā. Tas būs atnācis ar lielo āmuru."

Nevarēdams ellē tikt, kalējs griezās ar Nāvi uz debesim: Pie debesim nonākot, kalējs ieraudzīja Pēteri ar atslēgu rokā, un lūdza viņam, lai to ielaižot debesīs. Bet Pēteris nelaida. Nu kalējs lūdza Pēterim, lai - ka ne vairāk - taču kādu gabaliņu debesu vārtus atverot un viņam aujot daudz maz debesīs ieskatīties. Tiklīdz Pēteris bija debesu vārtus atvēris, te kalējs iesvieda debesīs savu cepuri, kas nokrita apakš Dieva krēsla. Pēteris gribēja nu debesu vārtus aizvērt, bet kalējs stājās tam ceļā un sacīja; "Mana cepure ir debesīs; man jāiet viņai pakaļ; es taču nevaru pliku galvu uz mājām iet."

Pēc ilgas lūgšanas Pēteris ielaida kalēju debesīs pēc cepures; bet kalējs, ienācis debesī, aptupās zem Dieva krēsla. Dievs, ieraudzījis kalēju apakš sava krēsla, atvēlēja tam mūžīgi palikt debesīs.