10. A. 326. 3.30 B. Ernests Birznieks, Upīts, Dzirciemā. Jkr. III, 6. 1. p. LP, VII, I, 206. 1. p. AŠ, III, 8e.

Vecs zaldāts, divdesmitpieci gadi savam zemes tēvam krietni nokalpojis, nāca uz mājām. Visu ceļu viņš bija pie jautras dūšas. Un kādēļ arī nepriecāties? Rags bija, tā sakot, kā piedzīts ar šņaucamo tabaku un bez tam vēl kabatā trīs spoži dukāti! Vai tas viss lai nedara cilvēku jautru?

Pa biezu mežu ejot, viņam nāk pretī sirms ubadziņš un lūdz kādas dāvaniņas.

"Ko es tev došu jeb ko knapināšu? Še tev ir vesels dukāts. Man vēl pašam paliek divi." Zaldāts iedod ubadziņam dukātu ta tikpat jautā dūšā turpina savu ceļu.

Ne visai tālu gājušam, viņam tāds Pats sirms ubadziņš atkal priekšā un lūdz atkal dāvaniņas.

"Kad es kautkur ceļā būtu kavējies; tad gandrīz varētu domāt, ka tas ir pirmītējais ubags, kuŗš jau vienu dukātu dabūjis," zaldāts paklusi murmina, "bet tas jau nevar būt! Še tev ir dukāts!" viņš diktākā balsī saka. "Ņem tikai droši, man vēl pašam viens paliek."

Zaldāts iet atkal tālāk gandrīz vēl jautrāks, nekā agrāki. Viņš iet, iet - uzšņauc savu tabaku un iet atkal. Pēc brītiņa viņš redz: pa ceļu viņam kustas pretim tāds pats ubags kā divi pirmie - ar garu, baltu bārzdu, lielu nūju rokā. Zaldāts jau pa gabalam izņem

savu beidzamo dukātu un sniedz ubagam pretim : "Še, bet tas ir mans beidzamais. Nu tikai man vēl paliek, kā tabakas rags."

"Dots devējam atdodas," ubadziņš teica un deva zaldātam kādu ādas maisiņu, "tas tev ir par taviem trim dukātiem. Tikko tu teiksi: "Au mak, au mak!" tā visi tavi precinieki būs makā iekšā un netiks vairs no tā ārā, kamēr tu tos atlaidīsi."

Zaldāts negrib, negrib ņemt, bet iedomājas: "Ko var zināt, vai kādreiz tāda maišeļa arī neievajagas?" un paņem.

"Kad man agrāk tāds maišelis būtu bijis, tad visu ienaidnieka kaŗa spēku tajā būtu sabāzis; tagad vairs man nav tādu pretinieku. Bet ņemt jau varu, kas zin, kur cilvēkam neatgadās pretinieki."

Mūsu zaldāts krauj maisu pār pleciem un dodas uz priekšu. Pret vakaru viņš pienāk pie kāda ķēniņa pils un lūdz naktsmājas. Ķēniņš negrib dot : "Man pašam tādas bēdas, ka nezinu, kur tverties; un es vēl pieturēšu svešus cilvēkus. Tagad beidzamā stunda klāt, kur mana meita jāsūta uz veco pili un vēl neviens nav pieteicies par sargu, lai gan par to apsolīju pat pus valsti."

"Kas tur jāsargā? - Es iešu sargāt!" zaldāts tūlin gatavs. Ķēniņš sāk stāstīt

savas bēdas : "Man pienāca no velna pavēle, ka man jāved visas manas trīs meitas, katra pa kārtai uz veco pili, kur velns tām būšot pakaļ. Es nu izsolīju pus valsti un vienu no savām meitām tam, kas viņas izglābs no velna nagiem."

"Vai esi ar mieru, kad es ietu viņas sargāt?" zaldāts prasa. Ķēniņš par to

ļoti priecīgs un prasa; kādu ieroču viņam vajadzēšot?

Dodat man vienu vezumu sveču!" zaldāts atteic un iet uz " pili. Sveces viņš visas aizdedzina un saliek logos. Pusnaktī piebrauc velns ar trim melniem zirgiem un lielu sulaiņu baru. Pašam velnam trīs lielas, briesmīgas galvas. Pilī tikdaudz ugunis ieraudzījis, velns sūta savu kučieri raudzīt, kas tur esot. Kučieris pienāk un klauvē; bet durvis nemaz netop atdarītas. Nu šis jautā: "Kas tās sveces tur tikdaudz aizdedzinājis?"

iekšpusē balss atbild: "Vecs zaldāts!"

"Kad jau vecs zaldāts, tad lai šo nakti paliek," velns atteic un aizbrauc projām.

Ķēniņš to rīta nāk raudzīt, vai kāds no pils gulētājiem vēl ir arī dzīvs; vadzi, zaldāts nāk smiedamies viņam pretī. Velns viņam nekā neesot darījis, tikai nākošā naktī solījies atkal atbraukt.

Nākošā naktī zaldātam jāsargā ķēniņa otra meita.. Zaldāts jau pie laika licis atvest divi vezumus sveču un noraudzījis krietna metamo no pīlāga koka. Tikko pusnakts klāt, te arī velns klāt ar sešām briesmīgām galvām un sešiem melniem ērzeļiem. Visa pils spīd vienās ugunis. Velns suta raudzīt. kas tur esot.

"Vecs zaldāts!" viņš dabon atbildi.

"Kad vecs zaldāts, tad lai guļ., atnākšu rītā." Velns aizbrauc. Otrā rītā

ķēniņš nobijies nāk raudzīt, vai zaldāts un viņa meita vēl dzīvi. Abi nāk priecīgi

smiedamies viņam pretī. Vēl velns nekā neesot darījis, solījies atbraukt rīt naktī.

Trešā naktī zaldātam jāsargā ķēniņa jaunākā meita. Zaldāts liek aizvest pilī trīs vezumus sveču un tās visas vakarā aizdedzina. Pats viņš ar savu ādas maisiņu nostājas turpat plāna vidū ar milnu rokā. Ap pusnakti piebrauc velns ar deviņiem melniem ērzeļiem, pašam velnam deviņas briesmīgas galvas. Viņš pats tūlin dodas pilī iekšā un grib zaldātu saplēst. Bet šis tikai iesaucas: "Au mak!" un velns ir maisā. Ko nu vairs taupīt? Zaldāts ņēmās ar milnu apstrādāt maisu. Velns iesākumā nekā - tikai šņāca vien pa maisu, bet vadzi, vadzi, sāk šim arī drusku kutēt; niezēt. Aa! nu veckungam varbūt, niez jau kauli, sāks lūgties: "Biju gan dzirdējis par veciem zaldātiem, bet to necerēju vis. Klau, brālīt, laid mani vaļā, dalīsimies uz pusēm, ņem tu pili, es ņemšu princesi."

"Nē, brāl," tā zaldāts, "tagad tu ātrāki ārā netiec, kamēr nosolies visu pili piebērt ar zelta naudu un apņemies uz šo pusi vairs ne pagrasīties; citādi tevi miekšķēju līdz beidzamajam."

"Palaid tikai mani vaļā, apsolīšu visu, ko tikai gribi, palaid tikai, brālīti, vaļā!" velns lūdzās.

Zaldāts arī palaiž; bet nu velns atkal lielajā: visas deviņas mutes vaļā un zaldātam virsū. Šis tikko vēl pajaudā "au mak!" iesaukties, velns tup atkal maisā un zaldāts zolē, ko nagi nes. Beidzot tomēr viņi izlīgst tā: velnam jāpaliek maisā, kamēr visa pils pienesta ar naudu, bet zaldātam vairs nav brīv sist. Ak tu manu dieniņu, cik tur to mazo velnēnu saradās! Viss kā čum un kust, kā skudru pūznī. Skan pa visām malām. Nauda vairojas acim redzot. Bet vēl vecais velns maisā skubina, lai tikai sasteidz, lai tikai sarauj, ka vēl priekš gaiļiem var pienest. Mazie ņemas arī, ka kūp vien. Zaldāts nevar beigt nobrīnēties: tādi mazi velnēniņi stiep tādus lielus maisus! Pils būs drīzi pilna, tikai vēl trūkst, ka vienā stūr: -- gailis pirmo reizi nodzied. Viens no mazajiem velnēniem iečukst vecajam, ka ellē vairs neesot naudas. Vecais vai no ādas sprāgst ārā: "Steidzaties, bērni, cik drīzi vien varat, man vēl mājās pagrabā ir sešas mucas tēvu tēvu nauda, atstiepiet to, bet cik tikai ātri vien varat!"

Visi aiziet vējam līdzīgi un ir drīzi vien ar naudu atpakaļ. Patlaban gailis dzied otru reizi, kad velns top palaists. Acumirklī ir visi prom, lai vēl priekš trešās gaiļa dziedāšanas varētu būt ellē.

Ķēniņš bija naktī lielo troksni un naudas žvākstēšanu dzirdējis un bailēs svīdis, ka nupat tiekot plēsta viņa meita un vecais zaldāts. No rīta agri, agri viņš jau. kājās un iet uz pili raudzīt,

kas būs noticis. Kas spēj izteikt vecā ķēniņa priekus, kad viņš ieraudzīja savu meitu un zaldātu sveikus un veselus un pie tam vēl pils pilna ar naudu!

Tai pašā dienā svinēja lieliskas kāzas: vecais zaldāts precēja ķēniņa jaunāko meitu un dabūja pus valsti pūrā līdz.

Bet ilgi vecais zaldāts nedabūja valdīt, jau trešā dienā pēc kāzām viņš nomira. Pie Dieva nogājis; viņš prasa darbu. Dievs saka: "Ko tad vecs zaldāts var citu darīt, kā pie durvim stāvēt?"

Tā nu vecais zaldāts bija pie Dieva pār durvju sargu. Nāve nāk darbu prasīt un grib iet pie Dieva; bet zaldāts pretī: "Tevi, tādu bīstamu tēviņu, nevar laist iekšā. Pagaidi, es apprasīšos un tad tev pateikšu."

Vecais zaldāts aiziet pie Dieva un prasa, kas Nāvei nākošos trijos gados jādara?

,,Jānokauj visi vecie cilvēki!" Dievs atteic. Zaldāts atpakaļ nākdams domā:

"Ko lai dara? Kad nokaus veco ķēniņu, kas tad valdīs par viņa un manu pusvalsti? . . . Pag, teikšu, ka Nāvei jāgrauž vecie ozoli."

Kā domāja, tā darīja. Pie durvim atnācis, viņš saka: "Dievs teica, ka tev nākošos trijos gados vecie ozoli vien jāgraužot!" Nāve aiziet pavisam saskābusi un grauž visu nolikto laiku

vecos ozolus. Pēc trim gadiem viņa ir atkal klāt darbu prasīt. Bet kā nu viņa izskatās? - Vāja, nodēdējusi, kā tur nekā vairs nav. Zaldāts mudīgi atkal pie Dieva, ko Nāve nākošos trijos gados darīšot?

"Kad visi vecie apkauti, lai tad kauj vidējos, pusmūža cilvēkus!" Dievs atteic.

Zaldāts iedams domā atkal: "Kad jau nu tā teikšu. tad mana sieviņa, mani brāli, māsas. visi, visi ir pagalam . Nekā, teikšu, lai grauž vidējos ozolus."

Ja. Pie durvim atnācis, viņš teic Nāvei: "Nākošos trijos gados tev jāgrauž vidējie ozoli!"

Nāve aiziet pavisam saskābusi un sagrauž visu laiku vidējos ozolus. Pēc trim gadiem viņa nāk atkal darbu prasīt. Bet nu viņa izskatās pavisam briesmīga: acis ievilkušās galvas kausi līdz pusei, vaigi pavisam izzuduši, āda viscauri pieglaudusies kauliem, pati spēj vēl tikko mēli pakustināt, darbu prasot. Zaldāts sabīstas: tādu jau Nāvi nedrīkst laist Dieva priekšā, lai tur nezin kas! Zaldāts atkal pats prom pie Dieva: "Kas Nāvei jādara nākošos trijos gados?"

"Kad tas padarīts, ko teicu, tad lai apkauj manus, bērnus!" Dievs atteic.

Zaldātam tas atkal nav pa prātam: "Varbūt, ka manai jaunai Sievai arī atradies kāds dēls; ko viņa no bēdām darīs, kad tas nomirs? Un maniem brāļiem, māsām jau paties: bērnu vai cik --tak tiem visiem jāmirst. Tas neiet!"

Pie Nāves atnācis, viņš saka: "Dievs teica, ka tev nākošos trijos gados jāgrauž mazie ozoliņi."

Nāve ar manāmu nepatikšanu aizvilkās prom un sagrauza atkal visus nākošus trīs gadus jaunos ozoliņus. Pēc notecējušiem gadiem viņa ieradās atkal pie Dieva aiz durvim prasīt darbu. Bet nu tikai nabadzītei ir lieli zobi un kauli - pat āda nozudusi. Zaldāts iet viņai darbu prasīt. Dievs saka: "Kad viņa visu darījusi, ko teicu, tad jau nu cilvēki visi apkauti. Lai viņa nāk pati iekšā!"

Nu ir vecais zaldāts sprukās! Nāve ieiet, bet Dievs vairs nemaz nepazīst. "Kas tu tāda esi?" Dievs prasa.

"Esmu Nāve," Šī atbild.

"Nāve?" Dievs brīnas. "Kā tad tu kaulos vien pie manis atnāci, kur tava miesa?"

"Kur tad deviņus gadus ozolus graužot var celties miesa!" Nāve sapīkusi atbild.

"Kas par ozoliem?" Dievs prasa.

Nu tikai iznāk, kādus kručkus vecais zaldāts iztaisījis. "To viņam nepiedošu!" Dievs dusmīgi noteic, "par sodu viņam tagad tevi jānēsā trīs gadi apkārt un tev pa to laiku jāapkauj, starp citiem, visi viņa piederīgie!"

Kas nu Dievam pretim runās? Zaldāts ņem Nāvi pa kamiešiem un iet prom uz pasauli. Vispirms zaldātam jānes Nāve uz savām tēva mājām, kur dzīvo viņa brāļi un māsas ar saviem piederīgiem. Viņi tur nonāk pašā vakarā. Abi ir krietni nosaluši un apsēžas pie krāsns sildīties. Visi māju iedzīvotāji ir slimi pie miršanas, kungst vien, dažs tikko vēl dveš, cits jau svīst nāves sviedrus. Vecajam zaldātam tā aptekas krama dūša, ka jāuzšņūc tabaks. Viņš izvelk savu radziņu, piedauza to pi krāsns stūra, iebeŗ tabaku starp īkšķa dzīslēm bedrītē un karkt! karkt! īešpūc abās nāsīs. Vadzi, Nāve ieskatās, ka zaldāts šņāc, viņa arī grib, prasa zaldātam, lai dodot uzšņūkt. Vecais zaldāts nedos vīs: "Dievs man nav teicis, ka man tev jādod tabaku šņaukt, man tik tevi ir jānēsā."

"Nu, tāpat pa draugam jau vari dot. Abi ejam vienu ceļu, abi varam kopā sašņaukt," Nāve lūdzas.

Zaldāts ir arī devējs. "Bet, kur tev lai uzbeŗ?" viņš prasa. "Uz tavu kaulaino plaukstu jau tikai izbārsta tabaku."

Ilgi abi gudroja, kā Nāve vislabāki varētu dabūt tabaku. Te vecajam zaldātam iekrīt labs padoms prātā : "Kad tu pa durvju šķirbām un atslēgu caurumiem vari izsprausties, tad jau manā tabakas ragā tiksi vēl vieglāki."

Nāve tūlin gatava līst. Bet tikko Nāve ragā iekšā, te zaldāts kurķi priekšā un nelaiž vairs to ne par ko ārā. Gan Nāve izlūdzas ar labu, gan ar ļaunu, bet zaldāts ne un ne - Nāve ir un paliek iekšā. Tikko Nāve ragā, te arī slimnieki sāk laboties un nepaiet ilgs laiks, kad jau cits par citu sāk cilāties un celties augšam. Pēc īsa brīža ir visi veseli.

Vecais zaldāts satura Nāvi trīs gadi raģelī. Kad laiks apkārt, viņš palaiž Nāvi ārā. un nes to pie Dieva. Dievs prasa: "Nu, vai apkāvi visus?"

"Kur tad jele maz varēju kaut, kad šis krama galva mani iespundēja tabakas ragā." Un nu Nāve ņemas stāstīt visu, kā noticis.

Dievs tagad ļoti dusmīgs, sarāj veco zaldātu un aizdzelt no savām acim projām. Arī Nāve dabūja savu tiesu: "Vai tad tev arī katru reizi bija jānāk prasīt, kas darāms! Tu zini, Nāve tu esi un arī zināsi, kas Nāvei jādara. Tagad cilvēki tik daudz savairojušies, ka tu tukšām rokām nekā neiesāksi, tādēļ ņem šo iskapti. Un prasīt tu vairs nekad nenāc: ko darīs, ko darīs? Pļauj tikai, kuŗam pietiec, vai viņš vecs, vai jauns, liels vai mazs bagāts vai nabags!"

Piezīme. Pasakas pirmā puse līdzinās sekošajam variantam. P. Š.