11. A. 330 B. Skolnieks .1. Dundurs Nīcā, K. Lielozola kr.

Viens zaldāts, nokalpojis savus kara gadus, nāk uz māju ar trim rubļiem kabatā. Tā iedams, viņš nonāk vēlu vakarā lielā mežā un satiek tur vecu ubagu, kas lūdzas dāvanu. Zaldātam ir žēlīga sirds, viņš iedod nabagam vienu rubli un teic: "Še tev viens rublis, man. jau pašam vēl paliek divi."

Zaldāts nu atkal iet tālāk, un tādu gabaliņu pagājis, satiek vēl otru. nabagu, kas tāpat lūdzas dāvanu. Zaldāts iedod arī tam, vienu rubli teikdams: "Man pašam jau vēl paliek viens rublis."

Pagājis vēl kādu gabaliņu, tas atkal satiek vecu nabagu, kas lūdzas dāvanu. Zaldāts pasniedz tam savu pēdējo rubli un saka : ,,Man pašam nu vairāk nav."

Vecais nabags iedod zaldātam vienu maku un saka: "Ja tev gadās kādas briesmas, tad tikai uzsauc: "Au mak, au mak!" un tavs ienaidnieks būs tūlin šai makā iekšā."

Zaldāts paņem to maku un iet tālāk savu ceļu, kamēr pēdīgi nonāk pie viena ķēniņa pils. Viņš nu iet pie paša ķēniņa iekša un prasa : ,;Vai nav kāda darba?"

Ķēniņš atbild: "Ja tu varētu manas meitas no velna nosargāt, tad darbs būtu.`'

Nu ķēniņš izstāsta, ka viņa jaunā pilī iemetušies velni un paģēr, lai katru nakti tiem atdod vienu no viņa trim meitām. Zaldāts ir ar mieru sargāt ķēniņa meitas un tik prasa, lai dod viņam trīs vezumi sveču. Zaldāts aiziet uz velnu apsēsto pili, un ķēniņš liek tur aizvest trīs vezumi sveču. Pirmo nakti zaldātam jāsargā vecākā ķēniņa meita.

Ap pusnakti atbrauc pie pils velns ar trim galvām. Viņš apskatās un redz pilī lielu gaišumu, sabīstas un bēg projām.

Otru naktī zaldātam jāsargā vidējā ķēniņa meita, un viņš nu liek atvest seši vezumi sveču. Ap pusnakti piebrauc velns ar sešām galvām. Viņš pieiet pie loga, redz iekšā lielu gaišumu. Viņam paliek bail un tā viņš atkal aizbrauc projām.

Trešo nakti zaldātam jāsargā jaunākā ķēniņa meita un šoreiz viņš liek atvest deviņi vezumi sveču. Ap pusnakti piebrauc pie pils velns ar deviņām galvām. Tas nebaidās vis no sveču gaismas, iet tik pilī iekšā un taisās ņemt ķēniņa meitu līdz. Zaldāts stājas velnam pretī un nelaiž ņemt ķēniņa meitu. Kā nu velns grib grābt zaldātu savos nagos, tā tas uzsauc: "Au mak, au mak!" un velns tūlīn atrodas zaldāta makā. Nu zaldāts sāk velnu sist, kamēr tas sāk lūgties, lai laižot šo vaļā. Zaldāts saka: "Ja tu apsolies iet projām un nekad vairs še nenākt, tad es laidīšu tevi vaļā."

Velns arī apsolās un zaldāts to izlaiž no sava maka laukā. Bet tikko velns ticis vaļā, tas tūlin atkal krīt zaldātam virsū. Zaldāts tikai uzsauc: "Au mak, au mak!" un velns atkal ir viņa makā iekšā. Nu zaldāts sāk velnu slānīt, kamēr šim atkal jālūdzas, lai laižot šo vaļām šis nekad vairs nenākšot atpakaļ. Zaldāts tam atbild: "Ja tu liksi. Lai tavi kalpi pienes šo istabu pilnu ar zeltu, tad es tevi laidīšu laukā."

Velns arī visu apsola, iesauc iekšā savus kalpus un liek tiem pienest istabu pilnu ar zeltu. Drīz vien velna kalpi ir pienesuši pilnu istabu, tā ka zaldātam ar ķēniņa meitu tikko vairs paliek vieta, kur stāvēt. Tad zaldāts izlaiž velnu un tas steigšus vien aizmūk projām.

Ķēniņš bija par nakti dzirdējis lielu troksni un gāja jau agri no rīta apskatīt, kas ar meitu noticis. Durvis atvēris, viņš ierauga savu meitu līdz ar zaldātu zelta kaudzē. Ķēniņš paliek ļoti priecīgs un saka zaldātam: "Kuŗu meitu tu vēlies, to tu vari dabūt par sievu."

Zaldāts atbild: "Tā kā es pats vairs neesmu nekāds jaunais, tad dod man vecāko!"

Ķēniņš bija ar mieru, atdeva zaldātam savu meitu un sataisīja lielas kāzas. Kad vecais ķēniņš nomira, tad zaldāts palika viņa vietā par ķēniņu.

Piezīme. Šī pasaka līdzinās iepriekšējai. P. Š.