12. A. 330 B. Lapas Mārtiņš Rūjienā. Ērģemē un velē "Gudrais Ansis un velns" I, 1901, 11.

Vecos laikos dzīvoja kāds godīgs kalējs, Reins vārdā, kuŗu Dievs bija svētījis ar lielu bērnu pulciņu un kuŗam tādēļ bija cītīgi jāstrādā, lai savējiem varētu pārtiku sagādāt. Tādēļ ka viņš savā amatā bija sapratīgs un apzinīgs, viņam nekad netrūka darba un peļņas. No agra rīta līdz vēlam vakaram viņa smēdē dzirdēja zem vesera sitieniem dzelzi skanot.

Bet tad piepēži kalējam Reinam sāka klāties plāni. Darba devēji cits pēc cita no viņa atrāvās un gāja pie viena sveša kalēja, kas arī turpat tuvumā bija uzcēlis savu smēdi un strādāja par tik lētu maksu, par kādu neviens kalējs nevarēja pastāvēt, un dažam. labam kala pat gluži par brīvu. Svešais kalējs, kā rādījās, negribēja vis ar savu darbu nopelnīt pārtiku, bet tikai Reinam atņemt darbu. Kaut gan svešajam kalējam darba bija ļoti daudz, tomēr viņš visu paguva, pa dienu tikai dažus brīžus strādādams. Par saviem darbiem viņš pelnīja ļoti maz, tādēļ ka kala pārliecīgi lēti, bet naudas un mantas viņam bija papilnam. Daži sāka domāt, ka viņš stāvot sakarā ar pašu nelabo kas viņam palīdzot.

Kalējam Reinam drīz vien pienāca pilnīgs darba trūkums un bads. Vienu dienu viņš atkal stāvēja savā smēdē gluži izmisis bez darba un raizējās par to, kā savējus varētu izglābt no bada.

"Es savu dvēseli pārdotu velnam, ja tikai savu sievu un bērnus varētu izglābt no trūkuma," viņš nopūzdamies izsaucās un patbalan taisījās aizslēgt smēdi. "Ja Dievs par mani neapžēlojas, tad lai velns man palīdz!"

Tad uzreiz ienāca smēdē viens melns kungs, kuŗam viena kāja izskatījās kā zirga un otra ka gaiļa kāja.

"Tu vēlējies, lai tev palīdzu," viņš uzrunāja kalēju Reinu, "un še es esmu. Es tev palīdzēšu iegūt daudz darba un bagātības. ja pārdosi man savu dvēseli."

No iesākuma kalējs Reins bija ļoti iztrūcies, bet kad svešais kungs viņam laipni paskaidroja, ka tad kad kalējs ar viņu taisītu līgumu, viņš nāktu pēc tā dvēseles tikai pēc desmit gadiem, un pa visu šo laiku tas varētu dzīvot pēc savas patikšanas un krāt savējiem bagātību, jo viņš izpildīšot katru kalēja vēlēšanos un nesīšot tam arī naudu, cik vien prasīšot, - tad arī kalējs apņēmās pārdot velnam savu dvēseli. Melnais kungs tam pavēlēja ar naglas galu drusku pārdurt kreisās rokas stilba asins dzīslu un tad ar kalēja asinim turpat norakstīja līgumu.; kuŗu kalējs pa

rakstīja. "Tagad varēsi dzīvot bez raisēm," melnais kungs sacīja un

tūlin iedeva kalējam lielu maku pilnu ar naudu. "Darba tev būs papilnam un viss tev brīnišķi veiksies. Kad tev kas būs vajadzīgs, tad tikai pasauc mani un es tev visu apgādāšu." Ar šiem vārdiem melnais kungs piepēži pazuda.

Kalējam Reinam nebija vis labi ap dūšu, kad atkal bija palicis vienatnē. Bet apskatīdams dabūto smago naudas maku, viņš drīz vien apmierinājās, jo tagad viņa dzimta bija glābta no bada. Viņš apņēmās ne sievai ne bērniem nestāstīt, kas bija noticis, lai viņus par velti neskumdinātu. Un desmit gadi bija arī vēl ilgs laiks ko dzīvot.

Svešais kalējs, kas Reinam bija noņēmis darbu, bija piepēži aizgājis un savu smēdi noplēsis. Reinam nu atkal bija ļoti daudz darba un kalšana tam arī patiesi brīnišķi veicās. Visā apkārtnē viņu slavēja par krietnu kalēju.

Kalēja Reina dievbijīgā sieva pateicās Dievam par tādu negaidītu svētību; bet pašam kalējam sirds tapa vienmēr smagāka, jo gadi ātri pagāja un vienmēr vairāk tuvojās tas laiks, kur viņam dvēsele bija jāatdod ļaunajam.

Smēdē kaldams, viņš pastāvīgi žēlojās un lūdza Dievu, lai viņam palīdzētu no velna vaļā tikt un glābt savu dvēseli; bet nevarēja apmierināt savu sirdi. Pēdīgi desmit gadi jau bija pagājuši, kad velns piebrauca ar diviem melniem zirgiem pie kalēja smēdes un sacīja: "Nu ir laiks klāt, brauc man līdz!"

"Neko darīt, līgums jāizpilda!" Reins atbildēja, izrādīdamies gluži mierīgs un padevīgs. "Bet iesim vēl apskatīt manu ābeļu dārzu!"

Nu abi aizgāja uz ābeļu dārzu. Reins rādīja velnam vienu ābeli, kuŗas augšējos zaros bija lieli sārti āboli. "Šai ābelei ir ļoti gardi āboli," viņš piebilda.

"Vai es nevarētu kādu pabaudīt?" velns jautāja.

"Kādēļ ne?" Reins atbildēja. ,,Uzkāp tikai pats ābelē un ņem, cik patīk!"

Velns uzkāpa ābelē, bet Reins tūlin nometās pie ābeles ceļos, aizmeta krustu un sāka lūgt Dievu, lai atpestītu viņu no aunā. "Rein, Rein, laid mani zemē, nekavē manis!" velns no augšas izbijies sauca.

"Ja man vēl atļauj desmit gadu dzīvot, tad laidīšu zemē!" Reins atbildēja vēl arvien Dievu lūgdams.

"Apsolu vēl tev desmit gadu, tikai laid mani projām!" velns lūgdamies sauca.

Reins piecēlās un priecājās, ka bija izdevies vēl uz desmit gadiem izglābties no elles mokām. Velns nokāpa no ābeles un aizbrauca viens pats dusmīgs projām.

Otri desmit gadi jau taisījās uz beigām, kad Reinam atkal uznāca raizes par savu dvēseli. Viņš uzkala apaļu dzelzs bumbu ar tukšu vidu un vienu mazu caurumiņu. Noteiktā laikā melnais kungs atkal piebrauca ar četriem melniem zirgiem pie kalēja smēdes un uzsauca tam bargi: "Nu tev jābrauc man līdz, ilgāki vairs neļaušu dzīvot!"

"'To jau zinu un tādēļ arī esmu sataisījies atstāt šo pasauli," Reins atbildēja, gludinādams savu bumbu.

"Kam tu šo bumbu taisīji?"

"Tas ir mana tēva darbs, kuŗš arī bija kalējs," Reins melojās. "Es to gribēju ņemt līdz par piemiņu no tēva. Mans tēvs varēja šai bumbā pat ielīst."

"Es arī varētu tai bumbā ielīst," velns piebilda. Es to neticu!" Reins atbildēja.

" Velns piepēži savilkās ļoti mazs un ielīda bumbā. To tikai Reins bija gaidījis. Viņam jau stāvēja pie rokas veseris un nagla, kuŗu viņš steigšus iedzina bumbas caurumā, tad iemeta bumbu kvēlošās oglēs plēšu priekšā un sāka pūst. Kad bumba bija nodegusi sarkana, tad paņēma to lielajās stangās. uzlika uz laktas un sāka kalt. Velns bumbā gan dikti pīkstēja, bet Reins tikmēr kala bumbu, kamēr tā palika pavisam plakana un pīkstēšana apklusa. Tad viņš pārcirta bumbu un no tās izšāvās zila smirdoša liesma, kas nejauki sprēgādama, izskrēja pa smēdes durvim ārā. Arī velna zirgi ar visiem ratiem bija pazuduši no smēdes priekšas.

Tā kalējs izglāba savu dvēseli no velna varas.