13. A. 330 A B. H. Skujiņa, Andrs Ziemelis, Aumeisteros.

Reiz dzīvojis viens kalējs un tas bijis dikti nabags. Lai kalējs vai sities nost, bet no bada vaļā neticis. Reiz kalējs pats pie sevis nodomājis tā: "Kaut vai pats velns man palīdzētu, ka tik es no bada vaļā tiktu!"

Kad kalējs tā nodomājis, tad tūlin arī viņa smēdē ienācis melns kungs un sacījis, ka viņš esot ar mieru kalējam palīdzēt, ja viņš parakstot līgumu ar savām asinim. Viņš [melnais kungs] kalējam visādi palīdzēšot piecpadsmit gadu no vietas un kad laiks būšot apkārt, tad tas [melnais kungs] braukšot kalējam paka un tam jānākot līdz.

Kalējs izdomājies šā un tā. Beidzot viņš nospriedis arī Parakstīties, ja jau velns tam visādus labumus sola, jo piecpadsmit šādu tak ir gaŗš laiks un pa to laiku var visādi labi padzīvot un vēl atgriezties pie Dieva. Kalējs parakstījis velna līgumu un nu tam klājies labi. Kā vien kalējam ievajadzējies, to velns piegādājis. Velns iestādījis pie smēdes ābeļu dārzu un ābelēm jau otrā rudenī bijuši āboli.

Kalējs dzīvojis pārticībā un nemaz nejutis, ka piecpadsmit gadu jau bijuši pagājuši un velns atbraucis kalējam pakaļ lepnā

karītē, kuŗai bijuši divi meļļi priekšā. Velns sacījis kalējam, lai sataisās, kā var braukt viņam līdz. Bet kalējs ir par to nedomājis. Viņš tik gudrojis, kā tikt no velna vaļā. Kalējs nu ievedis velnu dārzā un sacījis: "Tai ābelei ir traki gardi āboli. Ja tu kādu ābolu gribi pasmeķēt, tad rausies ābelē augša."

Velns uzrausies ābelē un kalējs nometies pie ābeles ceļos, lūdzis Dievu. un metis 'krustu. Velns pamanījis, ka kalējs lūdz Dievu un met krustus un sācis nelabi bļaut, jo viņš neticis no ābeles zemē. Bet kalējs nelicies ne zinis. Viņš tik lūdzis Dievu un metis krastus. Velns sācis lūgties, lai laiž zemē. Kalējs vēl nemaz neklausījies. Bet tad velns sācis par jaunu lūgties, tad kalējs sacījis tā: "Ja tu man dosi vēl desmit gadu laika dzīvot, tad es tevi laidīšu zemē."

Velns apsolījies un nometis veco līgumu. Kalējs veco līgumu saplēsis un laidis, lai velns raušas no ābeles zemē.

Nu velns norakstījis jaunu līgumu uz desmit gadiem un kalējs to parakstījis ar savām asinim. Velns aizbraucis un kalējs dzīvojis pārticībā un laimē visus desmit gadus.

Kalējs iztaisījis savādu dzelzs bumbu ar cauru vidu un mazu caurumiņu vidū. Bumbas virsu kalējs iztaisījis cik vien maz varēdams gludu un spīdīgu. Tad viņš bumbu nolicis smēdē.

Kad desmit gadi bijuši apkārt, pie kalēja smēdes piebraucis velns lepnā karītē un ienācis iekšā. Kalējs jau bez sacīšanas taisījies, ka var braukt velnam līdz. Kad kalējs jau bijis savīkšies, tad viņš rādījis velnam dzelzs bumbu un sacījis tā: "Tā bumba man ir no tēva tēva. Tas bija tik lokans. ka līda, līda ap bumbu tikmēr, kamēr ielīda bumbā. Tagad gan vairs nav neviena tik lokana."

Velns apskatījis bumbu un tad sacījis: "Tas ir tīrais krāms, es ar varu ielīst bumbā."

"Vai ritīgi gan?" it kā brīnīdamies noteicis kalējs.

Velns uzreiz palicis par tārpu un tikmēr lodājis ap bumbu, kamēr pa caurumiņu iekšā! Kalējs nu paķēris mazu puķīti un iegrūdis caurumiņā. Velns nu bijis bumbā iekšā un kalējam jau tā vien vajadzējis.

Kalējs ielicis bumbu ēzē un. sācis pūst plēšas. Kad bumba bijusi nodegusi gluži sarkana, tad kalējs to izņēmis no uguns un uzlicis uz laktas. Viņš nu paķēris lielo āmuru un sakalis bumbu gluži plakanu. Bet bumba uzreiz sprāgusi pušu. Zili, nejauki dūmi izvēlušies no bumbas un pa. smēdes durvim laukā.

Kalējs nu bijis no velna vaļā. Viņš dzīvojot laimīgi vēl šo baltu dienu, ja vien jau neesot no velna laba [mantas] miris.

Piezīme. Šī pasaka ļoti līdzinās iepriekšējai. Otru līdzīgu variantu H. Skujiņa ir uzrakstījis no 55. . vecas K. Cīrules Smiltenē. P. Š.