14. A. 330 B. P. Š. no P. Zeltiņas Lielvārdē.

Reiz dzīvojis kāds nabags cilvēks, kas pārticis no labu aužu dāvanām. Reiz viņam nekā nav bijis ko ēst un viņš bēdīgs gājis savu ceļu. Tur viņš saticis vienu vecu vīru, kas viņam uzprasījis: "Ko tu te tāds nolaidies staigā?"

Nabags atbild: "Kā lai es nebēdājos, ka visu dienu neesmu nekā ēdis?"

Vecītis saka: "Par to tu nebēdājies! Es tev došu vienu maisu, un ja tu ko patīkamu redzi, tad tik pasaki: "Ala maisā!" tad tas būs maisā iekšā."

Nabags saņēmis maisu, bet vēl šaubījies, vai tas būtu taisnība. Viņam gadījies iet gar vienu ezeru, kur pīles peldējušas. Viņš nu gribējis izmēģināt, vai tas maiss tiešām tāds esot. Domādams uz pīlēm, viņš teicis: "Ala maisā!" Visas pīles arī tūlin atradušās maisā.

Viņš nu ņēmis savu maisu pār pleciem, aizgājis uz vienu kaimiņu māju un lūdzis naktsmājas. Kaimiņš atbildējis, ka istabā viņam neesot rūmes, bet rijā nevarot gulēt, tur esot spoki. Nabags teicis, lai tik laižot vienu viņu rijā, šis no spokiem nebaidoties. Saimnieks nu arī atļāvis, un nabags aizgājis ar savu maisu uz riju, iekurinājis rijas krāsni un sācis plucināt un cept vienu pīli.

Par to laiku atvērušās piedarba durvis un piedarbā iesācies negants troksnis. Nabags paskatījies pa tām durvim, bet nekā tur nav redzējis. Viņš izcepis pīli, paēdis un nolicies uz ārdiem gulēt. Bet piedarbā troksnis nav mitējies un viņš dzirdējis, ka tiek atvērtas rijas durvis un kautkas nācis taisni uz viņu. Nabagam palicis jau bailes un te uz reiz kaut kas saķēris viņu aiz galvas un kājām. Nabags nu no lielām bailēm izsaucies: "Ala maisā!"

Visi spoki tūlin atradušies viņa maisā. Nabags paņēmis maisu, aiznesis uz ezeru un sabēris spokus ūdenī. No tā laika rijā spoki vairs nav rādījušies, bet ezers tanī vietā vēl tagad metot burbuļus.