15. A. 307. 330 B. V. Zacharska no 60 g. vecas A. Regžas Maitas (Rozentovas) pag, N, Podis kr,

Senejūs laikūs uz šuo pasauļa dzeivuoja vīns boguots cylvāks, tam boguotam cylvākam beja vīns dāls, kurijs nazynuoja dzeivī nikaidys nalaimis. Vīnu reizi saslyma itys boguotais cylvāks un dreiži nūmyra. Pēc juo nuovis palyka dāls juo vītā. Cik tī pēc nuovis tāva dāls padzeivuoja vīns pats, tod sadūmuoja dāls sovā pruotā, izdalt sovu montu ubogim, a patim īt meklēt un vārtūs, lai uz šuo pasauļa dzeivoj ļaud's.

Kai jis sadūmuoja, tai padarēja. Vysu sovu montu atdevja ubogim, a pats pajēmja leidz kukuli maizis, suoja un tai pat pūdu ar aukstu yudini un palaidēs ceļī.

Vot īt jis pa ceļi un ta.išņi pretim sazatopuos jis ar vīnu vacu veceļeišu. Vec's prosa itam ceļaveiram: "Dēleņ, īdūd maņ itū pūdu yudini,' man brīsmeigi dzert gribīs. Es jau sen gribu dzert, bet nikur nawaru dabuot."

Ceļaveirs, ilgi nadūmuodams, pajēmja un atdevja vysu pūdu ar yudini veceleišam. Vec's pajēmja yudini, izdzēŗa un nūguoja toluok pa sovu cei.

Tai pot jaunais ceļaveirs īt tuoļuok un otkon jam pretim īt vacs vec's, kurijis apstuoja un suoka lyugt jaunū ceļaveiru, ka jis jau treis dīnys naēds un nu sluobuma navar jau paīt. Jaunais ceļaveirs, ilgi nadūmuodams, pajenn un atdūd večam vysu sovu maizi un suoli, a pats īt tuoļuok.

Ūik tī jis guoja, īt jam pretim atkon vec's un vyss tai treisas uu salttrma. Vot apstuoja tys vec's un prosa jaunam ceļaveiram, kab jis īdūtu jam kaidu drābi apvilkt, jam brīsmeigi solts [auksts]. Jaunais ceļaveirs, ilgi nadūmuodams, nūvylka nu sovys mugorys mantali un atdevja sasolušam večam, a pats nūguoja tuoļuok pa sovu ceļi.

Cik tī jis guoja, jam jau pošam ēst un dzert gribīs un taipat solts tyka, bet ceļaveirs nimoz nabādoj, īt tuoļuok un veras: pi ceļa molas sēd treis vaci veceleiši. Vīnam večam ir pūds ar yudini, ūtram maizja ar suoli, a trešajam mantals. Veceiši sauc Pi sevis jaunū ceļaveiru. Daīt Pi veču jaunais ceļaveirs, a veči jam runoj : "Tu esi lobs cylvāks, tu myusu ratovuoji [poļu ratowac', glābt] nu lelys nalaimis."

Cela veirs apstuoja un daguoja pi treju veceleišu un nu reizis iūs pazyna. Vīnam pūds ar yudini, utram maizja ar suoli, a trešam mantals, kuriis ceļaveirs pots davynuoja. Vot veceleiši runoj uz ceļaveiru: "Tu my:aus ratovuoji nu koda un soltumi, tagan tu kū gribi nu myusu, vari dabuot. Mes tevi tai napalaisim."

Ceļaveirs jīm atbilda: "Navajag man ni kuo."

Bet veceiši jam runoj: "Ja, dēleņ, tev ceļš byus griuts un tu kaut kū nu myusu pajam!"

"A kū man nu jiusu pajimt'" runoj ceļaveirs.

"A kū pajam, da pajam!" atbilda vīnā bolsā vysi treis veceleiši.

"Kū jius jau varit man īdūt," runoj ceļaveirs, "ar tū es byušu prīceigs."

Vec's, kuram beja pūds ar yudinī, īdevja ceļaveiram peipi un runoj: "Kas nu tcvis praseis peipēt, tu jam nu ītuos peipic īdūt tabaka!

Ūtrys vec's, kuram beia rūkuos maizja ar suoli, tys dūd ceļavciram vacu-vacu capuri un runoj: "Ka pa ceļu nu tevis ubogi kū vaicuos, tu itī capuri pakro,ti un pībiersi jam naudys uit pataiseisi jū par kaguotu."

Trešais vec's, kuram beja mantaļs rūkuos, tys dūd ceļaveiran maiseņi un runoj; ,.Ka ievi uz ceļa satycis kaida nalaimja, un tu gribeisi sovus īnaidnīkus sajimt kab jī nikaida auna nadareitu, tod tu tikai pa.jam itū maiseņi rūkuos un pasoki treis vuordus: "Leiņ dreižuok maisā!" Tys nu reizis byus maisā."

Ceļaveirs pajimdams itūs duovynus mr veceleišu, pasceidams paldīs, nū.guoja tuoļuok pa sovu ceļi. Cik jis tī guoja pa ceļu, jis sazatūp ar daudz ubogim. Vīnam dūd nu peipis taba.ku, ūtram pakrota capuri un pīber naudrs un sataisīs par boguotu. Tai ceļaveirs guoja ilgi.

Vīnu reizi itys ceļaveirs īguoia pi vīna muižynīka un prosuos uz naktis muoii. Muižynīka beja cylvāks nalobs, brīsmeigi dusmeigs, un sovā muojā, kur jis dzeivuoja, nalaidja ceļaveiru uz naktis puorguleit. A tam muižynīkam pogolmā beja ūtra muoja, kur dzeivuoja muižynīka sacs tāvs, kurijis j:au seņ beja nūmiris. Bet tai kai tys vacais muižynīks beja ar' cylvāks nalobs Un pēc juo nuovis juo dvēseļa nūguoya uz myužeigu alni, tad tymā muojā nikas navarēja dzīvuot un tī gulēt. Taišņi ap pušnakti tys nabašnīks staiguoja un baidynuoja katru cylvāku, kas tymā muojā gulēja, un ar valna paleigu tiulen tū nužņaudzja.

Ceļaveirs, nikuo nazynuodams, pasceidams paldīs muižynīkam, nūguoja gulātu uz tū muoji. guoja ceļaveirs tymā muojā, atsagula uz gultys un suoka jau snaust. Jau ap pusnakti pazacēļa vējš un par lūgu īskrēja muojā škiersts un apstuoja taišņi raz golda. Vuoks škiersta atdoras un izlein nu škiersta vacs un iau bolts vec's ar nazi rūkuos, dajīt jis pi ceļaveira ārLrltys un ar itū nazi suoka grīzt ceļaveiram kuojis.

"Kū tev nu manis vajag?" - vaicoj ceļaveirs.

"Es gribu paskiust sevi, bet nikai navaru atrast taidu cylvāku, kurijis mani vareitu paskiust."

"Tai tu runoj," pascēja ceļaveirs, "a nagrz man kuojis!" Ceļaveirs tiulen nūkuopja nu gultys pajēmja nu nabašnīka nazi un vaicoj: "Nu runoj, kū tev skiust?"

"Skiun lobu pui golvys."

Ceļaveirs tiulen tū padora. "Kū vēļ?" vaicoj ceļaveirs. Skiun nu lobuos pusis vīnu ūsu!"

Ceļaveirs tiulen tū padora. "Kū vēl?" voicoj ceļaveirs.

"Skiun lobū pusi buorzdys!"

CeĻaveirs skiun un vaicoj nu nabašnīka, de kuo jam tai vajag skiut? Nabašnīks jam atbilda: "Kod es beju par muižynīku, es vysad sovim kolpim un taipat Ļaudim par dusmim tai jūs skiunu, a tagan kai es nūmyru, Dīvs mani napījam dabasūs ar naskiustu buorzdu un ūsu, un pusi golvys. Cik es ļaužu ar itū nazi nūkovu, bet mani nikas napaklausēja, tikai tu atrodīs taids cylvāks, kurs paklausēja mani un izpildēja munu lyugumu. Vec's nabašņīks pajēmja ceļa veiru aiz rūkys un nūvedja uz cytu kambari tm ar pierstu uz puteklis, kur beja uz spīgela, pīrakstēja sovam dālam, kab jis itam ceļaveiram par juo dorbu atdūtu pusi baguoteibys. Pēc ituo nabašnīks pascēja: "Vairuok es uz šū vītu najīšu un nabaideišu ļaužu."

Nabašnīks īleida atkon sovā škierstī un ti pat iznyka. Uz reita mu'ižyniks syuta kolpus uz tū muoji, kur gulēja ceļaveirs, un runoj kolpim: "Iznesīt tū nadzeivu celaveiru un paglobuojīt!"

Kolpi īguoja tymā muojā un veras, ka uz gultos guļ ceļaveirs un peipej sovu peip'i, kuru jam īdevja vec's. Kolpi nūzabeida, kai īraudzēja. ka ceĪaveirs dzeivs. Jī tyulen izskrēja nu muoja uorā un pascēja muižynīkam, ka ceļaveirs dzeivs gu uz gultys un breinuojas, ka ceļaveirs dzeivs. Nūjīt ar kolpim pats muižynīks uz tū muoji pazavārtu. Īguoja muižynīks un veras, ka ceļaveirs guļ ar peipi zūbūs. Muižnīks vaicoj ceļaveimam, kū jis nakti redzēja? Ceļaveirs nūkuopja nu gultys un nūved,ja muižynīktz uz tū kambari, kur vec's uz spīģeļa putekļu pīrakstēja ar pierstu: "Dāls. atdūd itart cylvākam par juo dorbu pusi munys boguoteibys. Jis ratovuoja mani nu tuos alnis, kur es dzeivuoju jau daudz godu."

Kū darēt muižynīkam? Jis pazina raksba rūku sova nūmyrušuo tāva un atdevja ceļaveiram pusi boguoteibys. Ceļaveirs, dabuodams tū boguoteibu., atdevja vysu u'bogim, a pats nūguoja tualuok pa sovu ceļi.

Gik tī ceļaveirs gvoja. bet jau cīši pīkusa un apstuoja pi vīnys mozys ustobeņis un īguoja tymā ustobeņī. Tymā ustobeņī jis veras, ka gul uz vītvs vīna cīši slyma sīvītje un jau mierst zemī, a pi slymys muotis guļ un cīši raud ar osorim moza meitiņa. Ceļaveiram tyka žāl tuos meitiņis, bet jis ar sovim acim redz, ka pi slymys sīvītis stuov Nuovje ar iskapti uz placu. Ceļaveirs, ilgi nadūmuodams, pajam sovu maiseņi, kuru jam īdavynuoja vec's, izplātja tu maiseņi un pascēja: "Nuovje, tiulen lein maisā."

Nuovje nu reizis ileida maisā, a ceļaveirs tiulin aizsēja maisu. Sīvītja nu reizis tyka vasala un juos meitiņa tyka prīceiga. Ceļaveirs pajēmja uz placu tū maisu ar Nuovi un nūguoja tuoļuok pa savu ceļi.

Cik tī ceļaveirs godu staiguoja, Nuovje vysu. laiku sēdēja maisā un ap tū laiku ļaud’s dzeivuoja daudz symtu godu.

Vīnu reizi staiguodams, itys ceļaveirs īraudzīja vīnā vītā garu trepi da pošu dabasu. Vot jis dūmoj, vajag jam leist uz dabasim un parunuot ar pati Dīvu. Jis ilgi nadūmuoja un pa tū trepi tiulen suoka leist uz dabasim. Cik tī jis leida - leida, bet īleida pi pošu dabasu durovu un sytās pi durovu. Svātais Pīters attaisa durovys un vaicoj nu ceļaveira: "Kū tev vajag?"

Ceļaveirs jam atbildav "Laid mani dabasūs! Es gribu parunuot ar pati Dīvu."

Svātais Pīter ceļaveiram runoj: "Es tevi .ist dabasūs navaru. par tū ka tu esi grēciniks cylvāks. Tev vajag paprīšku uz zemis nūmiert un tūlaik tu vari patikt uz dabasim."

Kū darēt celaveiram? Nalaiž jū svātais Pīters dabasūs. Vot ceļaveirs nūjam nu placu tū sovu maisu ar Nuovi, atsīn un runoj uz svātū Pīteri: "Tiuleņ, Pīters, lein maisā!"

Bet na tī to beja, svātais Pīters, nalein maisā. Kū darēt ceļaveiram? Jis nu dusmu, ka svātais Pīters nalein juo maisā, pajāmja itū pat maisu ar vysu Nuovi un īsvīdja par durovim baišgi dabasūs. Dīvam itei juo dareišona napatyka un Dīvs jū par taidu grāku nūgriudja nu tuos trepis uz zemi. Ceļaveirs kai kryta no dabasu uz zemis, tai caur zemi puorkryta un patyka taišņi alnī pi valnu, tī jis vēl tagan kotlus virt, a ļuovja tagan staigoj prīceiga un jam ar sev im ļatds, kur i jai pateik.

Piezīme. Šī pasaka ir ļoti līdzīga sekošam variantam. P. Š.