17. A. 330 B. Teicējs J. Laganovskis Bikovas pag, Kultūras balss kr.

Guoja pa ceļu vīns jauneklis un kūdēja rīkstus. Kai kūdja, tai īraudzēia rīkatā tuorpiņu un dūmuoja: "Ja byutu valns, jis uzreiz taipat pazeitu taidu rīkstu."

Tikkīi jis tū izrunuoja - veras: valns stuov un smejas. Jauneklis jam prasa: "Bruolīt, pasok tu man, vai tu vari pa tik mozu caurumiņu redzēt, pa kuru īleida tuorps?"

Valns atbiļdēja: "Par kū nā? Es tak varu īleist caur' tū caurumiņu rīkstā īškā!"

Jauneklis tyuleņ īsaklīdzja: "Ej, paruodi, bruolīt, es gribu redzēt!"

Tys patyka valnam un jis tyulen, īleida rikstā īškā ar vysu sovu lelū asti. Jauneklis. aizbuozja caurumiņu ar spičķu, īlyka kabatā, aizguoja pi kaleja un soka: "Puorsit maņ šū rīkstu, es tev labi samaksuošu!"

Kalējs pajēmja mozu akmeņi, dūmuodams, ka uzreiz puorsiss, bet navarēja. Tūlaik jis pajēmja vyduskū akmeni un syta, cik varēja, bet ari napuorsyta. Sasadusmuoja kalējs, pajēmja vy sleluokū akmeni un kai syta, tai apsaguozja ustoba un jauneklis ar kalēru gulēja nadzeivi zemē, bet valns izkrita nu riksta, atsasāda uz jumta un tik smējās, koleidz vādars puorpleisja.