l. A. 331. 810. 400. Ernsts Birznieks no Ata Bernšteina Dzirciemā. Jkr. III, 42. LP, VII, II, 25, 5, 9.

Dzīvoja zvejnieks pussakritušā mājiņā, netāļu no jūŗas. Viņš tagad noslīdējis pavisam uz beidzamo riteni : zveja nepadevās, labība nepaauga, kungam nekā nevarēja nomaksāt. Tas nu nabaga zvejnieciņu dzen pavisam no mājām ārā. Ar noskumušu sirdi viņš iet vēl beidzamo reizi mēģināt savu laimi. Viņš izvelk aizzēģelētu krūku.

"Kas te cits var būt iekšā kā brandiņš jeb vīns?" zvejnieks domā un lauž zēģeli vaļām. Līdz ko viņš attaisa korķi, no krūkas nāk tā kā mig1a ārā. Pēc brītiņa viņš paskatās -- krūka tukša un viņa priekšā stāv liels, briesmīgs vīrs. Lielais vīrs skatās zvērošām acim uz zvejnieku un saka: "Es tevi aprīšu!"

"Kādēļ mani rīsi?" zvejnieks prasa.

"Es jau te gulēju savus piespriestos trīssimtu gadus. Savam uzmodinātājam es būtu devis bagātību, bet tā kā viņš man to

neprasīja, tad to tagad aprīšu," atteic lielais, briesmīgais vīrs, un grib jau nabaga zvejnieciņu rīt.

Bet šis teic: "Kā tu mani vari rīt? Tu varbūt nemaz neesi tas vīrs, kas te trīssimtu gadu krūkā gulējis. Ja tu vēl te vari ielīst, tad gan es to ticu un ļaujos aprīties, citādi ne."

Lielais briesmīgais vīrs paceļas par mazu mākonīti un ielīž kā pa diegu krūkā. Tagad lielais, briesmīgais vīrs ir atkal krūkā un sauc: "Nu, vai tu nu redzēji, kā ielīdu?"

Zvejnieks to tik bija gribējis; viņš tūlin špukt! korķi virsū un lielais, briesmīgais vīrs nu ir atkal iespundēts. Tas nu arī atzīst, ka nevajadzējis vīs līst, bet nu par vēlu. Viņš sāk lūgties, lai zvejnieks viņu laižot ārā - viņš došot par to bagātību un visu, ko tikai zvejnieks gribēšot. Zvejnieks arī to palaiž. Lielais, briesmīgais vīrs aiziet šņākdams, krākdams kā viesulis projām, zvejnieks tik noskatās vien viņam no pakaļas un tad iet uz mājām.

Mājās viņš atrod veselu kaudzi zelta priekšā. Nu nabaga zvejnieks ir bagāts. Zvejnieks samaksā kungam savu parādu un sūta vēl savu dēlu tai pašā skolā, kur iet kunga dēls. Tur abi jaunie krietni sadraudzējas. Kad abi vecie, vecais zvejnieks un vecais kungs, nomirst, dēli paliek viņu vietās. Jaunais kungs atdod savam skolas biedram tēva mājas uz mūžīgiem laikiem, &127;bet tam atkal šad, tad jāpiegādā kungam zivis. Tā viņi nu dzīvo kādu laiku; kungam atnāk meitiņa. Viņš aizsūta pie sava skolas biedra pēc zivim kristību vajadzībām. Šis tūlin gan dodas uz jūru zvejot, bet viņam nekas neķeŗas. Viņš apsēžas malā uz akmeņa un sāk raudāt. Saceļas vētra, priedes šņāc, meži krāc, viļņi sniedzas līdz pat koku galiem, iznāk liels vīrs no jūŗas un prasa zvejniekam, kādēļ viņš raudot? Zvejnieks viņam visu skaidri un gaiši izstāsta: esot kungam jānesot zivis uz meitas kristībām, bet nevarot nevienas dabūt. Kungs domāšot, ka viņš tikai esot nepaklausīgs.

"'Tā ir maza bēda," lielais vīrs atteic, "ja tu man to dosi, ko mājās nezini, ka tev tas ir, tad es tev došu zivis."

Zvejnieks domā, kas tas varētu būt? Naudu, mantu, sievu, mājas, to visu viņš zin, kas tur vē1 varētu cits būt, ko viņš nezinātu? .

"Ja, esmu mierā. - došu. ,Ja es pats nemaz nezinu, kas man ir, par to man arī nebūs žēl."

Zvejnieks atdod un parakstās ar savām asinim. Lielais vīrs ieiet atkal jūŗā un vētra nostājas. Zvejnieks izmet tīklu un nu zivju vai cik. It priecīgs viņš tās nes uz mājām. Mājās viņš atrod, ka sievai atgadījies dēls, to viņš atdevis lielajam jūŗas vīram. Zvejnieks aiz žēluma nezin ko darīt, brēc atkal. Vaimanādams viņš aiznes kungam zivis. Kungs prasa, kādēļ viņš vaimanājot?

"Kā 1ai nevaimanāju? Man atgadījies dēls un es to - 1abāki jau neteikšu." Vaimanā atkal.

"Tu esi tikai s1cops!" kungs to sāk rāt, ,;tev ir atgadījies dēls un tu nevīdies viņam nekā dot. Dod man savu dēlu, es viņu uzaudzināšu."

Zvejnieks domā: "Jādod būs; kad cits viņu audzinās, tad man beigās tā nebūs žēl, ka būs jāatdod lielajam jūras vīram." Viņš atdod kungam savu dēlu audzināšanai.

Zvejnieku puika un kunga meitene nu aug kopā. Kad jau tie cik necik paauguši, kungs viņiem pieņem skolotāju. Abi čakli mācās, bet zvejn2eka puika var visu 1abāki apķert un paturēt. Pēc ne visai ilga 1aika puika jau zin visu tikpat labi kā skolotājs. Kungs to skolotāju atlaiž un pieņem otru. Ar šo tāpat, arī šis gada laikā visu savu gudrību izkrāvis un puikam viss tas galvā, viņam jau nu ir divu cilvēku gudrības. Kungs arī otru atlaiž un nu uzaicina pa visu ķēniņa valsti. lai nākot visgudrākais mācīt viņa audžu dēlu. Atnāk vecs vecs sirms skolotājs. Bet nepaiet vēl ne gads, arī vecais sirmais skolotājs nezin puikam vairs neko mācīt: visu viņš jau zin.

Vecais, sirmais skolotājs taisās iet projām un saka puikam : "Še tev mana nūja un grāmata par piemiņu. Kad ar nūju apvilksi sev visapkārt strīpu, tad tev neviens netiks klāt un kad tu lasīsi grāmatā, tad tev var kurt uguni apkārt, tu nesadegsi."

Vecais, sirmais skalotājs aiziet. Kungs kādu laiku vēl patura puiku pie sevis un tad atdod tēvam atpakaļ.

Tēvs, .līdz ko ierauga savu dēlu, sāk atka1 brēkt : "Nu ir patlaban laiks, ka dēls jāatdod lielajam jūŗas vīram."

Zvejnieks aizved savu dēlu jūrmalā un izstāsta viņam, kas viņam priekšā. Dēls nemaz neizbīstas, nenos1cumst, viņš vēl mierina raudošo tēvu : "Neraudiet vis, tēt! gan jau mēs iztiksim. Eita uz mājām!"

Tēvs aiziet vaimanādams uz mājām. Dēls apsēžas jūrmalā uz akmeņa, apvelk sev visapkārt strīpu ar skolotāja dāviņāto nūju un gaida, kas nu būs? Saceļas briesmīga vētra, priedes šņāc, meži krāc, viļņi šļakstas līdz pat koku galiem. No jūras iznāk lielais vīrs un sauc, lai jauneklis viņam ejat līdzi.

"Kāpēc es tev iešu līdzi?" jauneklis atteic. Tavs tēvs tevi man atdeva."

" "Varbūt gan, bet es par to nekā nezinu."

,,Te ir raksts, ko tavs tēvs pats savām asinim parakstījis;" lielais jūŗas vīrs viņam no tālienes rāda rakstu.

"Nāc šurpmāki! Es nevaru tik tāli ne redzēt, ne lasīt."

Lielais jūras vīrs grib nākt tuvāki, bet nevar tikt strīpai pāri. Viņš skrej gan visapkārt meklēt. kur varētu pāri tikt, bet visur ir strīpa priekšā. Viņš sviež papīru jauneklim klāt, papīrs nokrīt viņa priekšā zemē, viņš to ar nūju iebaksta smiltīs. Lielais jūŗas vīrs nu dusmīgs kā traks un vemj jauneklim uguni virsū, pievemj visu riņķi pilnu, bet jauneklis lasa grāmatu un viņam nekaiš it nekas. Lielais vīrs tik vemj kā vemj uguni, un tad skrej pie jūŗas dzert, dzeŗ un vemj uguni, kamēr no ūdens uzpumpējas tik resns, ka tikko var pakustēties, bet vēl dzeŗ vienādi vien, kamēr nokrīt turpat jūrmalā gar zemi tikko vē1 pusdzīvs. Jauneklis aiziet un nokneķē viņu ar nūju pavisam. Nu jauneklis ir svabads. Viņš aiziet pie ozola un apguļas.

Pēc brīsniņa pielaižas zelta karīte un iekšā sēdētāja princese lūdz jaunekli, lai brauc viņai līdz. Jauneklis iekāpj karītē un nu brauc pa gaisiem vējam līdzīgi projām.

Braucot princese stāsta: "Mans tēvs bija velna pilns un tagad nu nomira. Mirdams viņš man pieteica, ka neviens pilī nekā nedrīkst kustināt, citādi to saplēsīs. Tik tas pili var glābt, kas trīs naktis pie viņa vāķē. .Ja tāds neviens negadās, kas to uzdrošinātos, tad pils paliek uz mūžu mūžiem velna rokās."

Jauneklis apsolās mēģināt - iet pilī vāķēt. Jauneklis ieiet pilī, apvelk ar nūju sev visapkārt strīpu un nosēžas pašā vidū. Bet pusnaktī atsprāgst durvis un ienāk nomirušais ķēniņš.

"Ko tu te meklē?" viņš uzsauc jauneklim, Šis neatteic nekā, bet tik noskatās, kas nu īsti būs. Vecais ķēniņš sāk svi1pt un nu nāk no visām pusēm visvisādi velnēni viņam palīgā. Pienāk pilna istaba, bet vēl spraužas vienādi vien iekšā. Sienmaļi jau sāk krakšķēt, cik velni saspraudušies, bet viņa apvilktai strīpai neviens nevar tikt pāri. Sienmaļi jau sāk gandrīz irt, te par laimi dzied gailis un visi šmauc atkal ārā. Tā tas iet visas trīs naktis.

Trešā naktī ķēniņš aizsūta velnus projām un saka: "Tu uzvarēji. Vari tagad precēt manu meitu. Tev nu pieder visa mana pils, valsts un visas manas mantas. Nāc līdz, es tev atdošu pils atslēgas!"

Ķēniņš iet papriekšu un jauneklis no pakaļas, uzvilkdams uz katrām durvim un kliņķa ar krītu krustu. Viņi iemāk pagrabā. Te ir ķēniņa tukšais zārks un ap to deg sveces. Ķēniņš viņam iedod savu gredzenu, atslēgas un parāda mantu un tad skrej pie durvim, gribēdams tās aiztaisīt, bet ierauga uz tām krustu. "Vadzi, tu esi gan gudrāks par mani, tev pieder viss mans ķēniņa gods. Nu es tevi likšu mierā!"

To teicis, ķēniņš pazūd ar visu. zārku. Otrā rītā princese un visi pavalstnieki tik priecīgi, ka pils atpestīta. Princese norunā ar jaunekli precēties, bet šis vē1 grib iet apmeklēt savus vecākus. Šķiŗoties princese viņam dod zelta gredzenu ar zīli un saka : "Ja tu pagriezīsi zīli uz zemi, tad tev būs zelta karīte un ar to tu varēsi nokļūt, kur vien gribēdams."

Jauneklis pagriež zīli uz zemi, atrodas zelta karīte. Viņš iesēžas iekšā un brauc pie saviem vecākiem. Tēvs un māte nezin aiz priekiem, ko darīt, ka dēls pārradies. Viņi jau to sen apraudājuši par nomirušu un nu viņš pārradies sveiks un vesels. Vairāk reizu viņam jāatkārto stāstījums par viņa izglābšanos un kā viņam līdz šim klājies.

No vecākiem viņš aiziet pie audžu tēva un audžu māsas. Šie arī ne mazāk priecīgi, negrib viņa ne projām laist. Viņam arī netikās tik ātri no saviem piederīgiem šķirties un tā viņš palika labi ilgi pie īstiem un pie audžu vecākiem.

Princese viņu nevarēja sagaidīt atpakaļ un brauca raudzīt, kur viņš paliek. Viņa pārģērbās par nabadzi un atbrauca sava brūtgāna audžu tēva muižā. Viņas brūtgāns patlaban gulēja dienas vidu un audžu māsa sēdēja viņam blakus, atdzenādama mušas. Princese domāja, ka tas viņai palicis neuzticīgs un šī ir viņa otra brūte, tādēļ nozaga savu iedoto gredzenu un aizbrauca atkal projām. Kad jauneklis atmodās, viņš sabijās, jo redzēja ka&127; gredzens nozagts. Viņš tūlin nomanīja, ka nu vairs nebūs labi un sāka taisīties iet atpakaļ pie princeses. Nelīdzēja vairs norunas, nelīdzēja vairs lūgšanas, viņš ņēma sirmā skolotāja dāvināto nūju un gāja projām pa pasauli. Gabalu gājis, viņš pavisam apjuka: ne viņš zināja, kā to valsti sauca, kur' viņa brūte atradās, ne arī zināja, uz kuŗu p2rsi griezties, lai tur nokļūtu. Būtu viņam bijis vēl gredzens, tad tikai vajadzētu pagriezt zīli uz zemi, iesēsties karītē un pateikt: .,Aiznes mani tur un tur!" tūlin tas viss būt&127; noticis, bet tagad nekā.

Par laimi viņš atminējas, ka viņa sirmais skolotājs reiz bija teicis: "Kad gribi kur iet un nezini īsti, uz kuŗu pusi būtu jāiet, tad apgriezies uz papēdi apkārt: uz kuŗu pusi tad būs deguns, uz to pusi tad ej!"

Viņš apgriezās un sāka nu taisni vien iet uz priekšu - pāri purviem, cauri mežiem, līdz pat 1ielam ezeram. Pie ezera nonācis, viņš nezināja, kā tikt pāri. Apkārt varētu gan apiet, bet kā tad lai zinātu taisni doties uz priekšu? Viņš izskatījās, vai kur nebūtu kāds kociņš, ko te šinī pusē iedurt, lai no tā otrā pusē varētu noņemt graudu, kā iet tālāk; bet neviens kociņš nekur nebija redzams. Nekas cits neatlika, kā iedurt sirmā skolotāja dāvināto nūju šinī pusē par zīmi. .Jauneklis iedūra nūju, apgāja ezeram apkārt un tad devās taisni atka1 tālāk, kamēr pret vakaru nonāca kādā kalnā. Te viņš gribēja atpūsties.

Tikko viņš grib apsēsties, ierauga, ka lejā divi vīri kaujas.

Noiet pie vīriem un prasa: kas tiem par ķildu, ko tie kaujoties?

"Redzi," abi viņam atbild, "mūsu vienīgais aizstāvis, kaimiņu ķēniņš, nomira un kautkāds vazaņķis, kas jau jūrmalā bija nositis mūsu tēvu, izdzina to no savas pils. Tā nu mums vaīrāk nekā nepalika, kā par. abiem šis mantelis un šie sedli. Mēs nu nezinām, kas lai viņus patura? Izspriedi tu mums taisnību!"

Paturiet viens manteli, otrs sedlus!"

Tas tā neiet! Tikai kad tie abi pieder vienam, viņiem piemīt brīnišķīgais spēks, ka mantelis &127;padara va1kātāju neredzamu un sedli aiznes jājēju, kur tikai tas vēlas;" atteica abi strīdoņi.

"Nu, tad klausieties, ko es jums teikšu!" jauneklis saka, "nolieciet manteli un sedlus tepat kalnā un atnesiet man dzirnu akmeni! Es to tad noritināšu no stāva kalna lejā. Kuŗš tad no jums man pirmais atnesīs akmeni atpakaļ, tas dabūs manteli un sedlus."

Abi strīdoņi bija ar to spriedumu mierā. Akmens bija dŗīzi atnests un palaists no kalna, 1ai tek. Abi strīdoņi skrēja katrs savā pusē, lai - tikko akmens nostātos - to varētu stiept atpakaļ ka1nā un dabūt abas mantas. Jauneklis tikmēr apvilka manteli, uzkāpa sedlos un uzsauca: "Pie princeses!"

Acumirklī viņš bija pilī pie princeses.

Abi strīdoņi, gabaliņu paskrējuši akmenim līdzi, apskatītās atpakaļ, bet neredzēja ne vairs šķīrēju tiesnesi, ne manteli, ne sedlus- Abi tūlin saprata, ka tas aizlaidies lapās.

"Nu mums, brālīt, vairs nav ko strīdēties, un ko kauties," viņi abi runāja, "viņš mūs samierināja uz mūžīgiem laikiem. Tas cits nevarēja būt, kā tas pats, kas izdzina mūsu aizstāvi no pils un nosita jūrmalā mūsu tēvu."

Jauneklis, aizticis pie princeses, tūlin vis vēl nerādījās, bet paturēja manteli mugurā, noskatījās, ko pilī visi dara. Visi taisās uz kāzām. Viņš dzird dažus sarunājamies, ka princesi piekrāpis pirmais brūtgāns -- tagad uz karstām pēdām precēšot citu.

Īsi priekš baznīcā iešanas pirmais brūtgāns ieiet pie princeses un nu visa lieta izskaidrojās. Viņa, domājusi, ka viņš vairs. nepārnākšot, bet precēšot turpat savu audžu māsu. Princese iziet pie kāzu viesiem un brūtgāna un saka: "Man pazuda atslēga un es liku nokalt jaunu. Bet tagad man nu atkal atradās pirmā atslēga. Sakait, ar kuŗu atslēgu man tagad jāslēdz un kura jāliek pie malas?"

"Ar pirmo atslēgu - tā vairāk aprasta!" teic brūtgāns un kāzenieki. Princese aizgāja atpakaļ uz savu kambari un atveda. savu pirmo brūtgānu.

"Mans pirmais brūtgāns ir atradies un jūs paši nospriedāt, ka man tas jāprec, jo tas esat vairāk aprasts."

Visi bija ar to mierā un dzēra priecīgas kāzas. -