3. A. 331. H. Skujiņa, Andrs Ziemelis, Aumeisteros.

Reiz bijis viens zvejnieks un viņam piedzimis dēls, Bet zvejniekam nebijis naudas, ko krustabu rīkot. Viņš gājis uz jūŗu un izmetis tīklu. Kad zvejnieks tīklu izvilcis malā, tad viņā bijuši tikai akmeņi, gļotas, zāles un nevienas zivs. Zvejnieks bijis pagalam nobēdājies.

Viņš gaidījis otru dienu un gājis atkal uz jūŗu tīklu izmest. Bet otrā dienā nekas negadījies. Zvejnieks raudājis par savu nelaimi.

Trešā dienā zvejnieks atkal izmetis tīklu. Nu viņš izvilcis misiņa bundžu, tādu kā telēķi. Zvejnieks domājis: "Tai nu gan vajaga būt vai no tīra zelta."

Viņš notīrījis bundžu un ieraudzījis, ka tai virsū; ir Zālamāna štempele. Viņš taisījis bundžu vaļā. Bet tavu brīnumu! bundža gluži tukša, no viņas izveļas tādi kā dūmi vai migla un izjūk uz jūŗas.

Dūmi beidzot savēlušies lielā kamolā un no tā iznācis liels cilvēks un sacījis uz zvejnieku: "Es tevi ēdīšu!"

"Kā, no kurienes tu tāds iznāci?"

"Es biju bundžā un tu mani izlaidi. Bet es tevi ēdīšu!" "Kādēļ tad tu mani ēdīsi?"

"Ja, tā es biju nospriedis priekš 300 gadiem. Toreiz es domāju, ka to, kas mani no bundžas izlaidīs, to es padarīšu bagātu. Bet neviens mani neizlaida. Otrus 300 gadus nogulēju un domāju, kas mani tagad izlaidīs, tam es došu lielu slavu. Bet neviens mani neizlaida. Nogulēju trešos 300 gadus un nodomāju, kas nu mani izlaidīs - to es apēdīšu. Bet nu tu mani izlaidi un es tevi apēdīšu."

Zvejnieks uzreiz atķēries un sacījis: "To es neticu, ka jūs tai bundžā bijāt. Kā jūs, tik liels cilvēks, varējāt tai bundžā ieiet. Ne, to es neticu."

Bet milzis uzreiz sacījis: "Bet tad paskaties, ja tu netici, ka es reiz tur biju iekšā."

Milzis palicis arvienu mazāks un mazāks. No viņa nākuši tādi kā dūmi vai migla un tie sākuši iet atpakaļ bundžā. Beidzot milzis pavisam pazudis un dūmi sagājuši bundžā iekšā. Kad tie vīsi bijuši pazuduši, tad no bundžas viens sacījis: "Nu, vai tu redzi, ka es esmu atkal bundžā?"

Zvejnieks uzreiz aizgrūdis vāku priekšā un pārvilcis atkal Zālamāna štempeli. Nu milzis sācis kliegt un lūgties: "Vai, kā gribas ārā! Laid mani ārā. Es tevi aizvedīšu uz tādu dīķi, kur ir neredzētas zivis."

Zvejnieks apdomājies un izlaidis arī milzi no bundžas. Tas atkal kā dūmi cēlies no bundžas ārā un beidzot palicis atkal par lielu cilvēku. Nu milzis teicis: "Nāc man līdz!"

Milzis paņēmis zvejnieku pie rokas un - viens, divi, trīs to aizrāvis pie savādā dīķa, kuŗā bijušas zilas, zaļas, raibas un dzeltēnas zivis.

"Met tīklu! Bet tīklā būs tikai pa vienai zivij no katras sugas."

Kad milzīs tā noteicis, tad uzreiz pazudis. Zvejnieks izmetis tīklu. Viņš ievilcis tīklā četras zivis un tās aiznesis ķēniņam un pārdevis. Ķēniņš atdevis zivis pavāram un zvejniekam par katru aizmaksājīs 100 rubļu.

Zvejnieks bijis bezgala priecīgs. Viņš aizskrējis pie savas sievas un atdevis tai naudu, piekodinādams, lai sapērk visu, kā vajaga dēla krustabām.

Ķēniņa pils bijusi pilna viesu. Visi taisījušies uz dzīrēm. Atnestās zivis ķēniņš pavēlējis pavāram uz vakariņām izcept. Pavārs notīrijis zivis un priecājies ap tām, tik mīkstu un tauku zivu tas nebijis savā mūžā redzējis. Viņš tās uzlicis uz pannas un sācis cept. Kad zivim bijusi viena puse jau brūna apcepusi, tad pavārs piegājis un gribējis tās uz otru pusi griezt. Bet tiklīdz pavārs pirmo zivi apgriezis, ka atvēries mūris un ķēķī ienācis liels moris ar zelta zizli rokā un sacījis:

"Zivs, vai tu šitā pildi savu pienākumu?"

"Ja jūs savu nepildat, mēs savu ar nepildām!" - atteikušas zivis un sākušas pa pannu lēkāt un grozīties. Lielais moris sabēris zivis ugunī un pa to pašu caurumu mūrī aizgājis.

Otru dienu zvejnieks atkal izmetis tīklu dīķī un atkal izzvejojis četras zivis, kuŗas aiznesis ķēniņam un pārdevis. Ķēniņš par zivim aizmaksājis 400 rubļu, un atdevis pavāram piekodinādams, lai viņam pasaka, kad zivis liks uz pannas. Pavārs darījis, kā viņam ķēniņš pavēlējis. Nu arī ķēniņš skatījies, kā zivis cep, jo viņš neticējis pavāram. kad tas stāstījis par lielo mori, kas zivis sabēris ugunī.

Tiklīdz zivis sākušas cept, tūdaļ arī sākušas pa pannu lēkāt un grozīties. Kad pavārs gribējis zivis uz otru pusi griezt, tad mūrī atdarījies, agrākā vietā, liels caurums- un ķēķī ienākusi liela smuka jaunava ar zelta zizli rokā un sacījusi:

"Zivs, vai tu šitā pildi savu pienākumu?"

"Ja jūs savu nepildat, mēs savu ar nepildām," - atbildējušas zivis.

Lielā jaunava piegājusi pie pannas, sabērusi zivis ugunī un atkal pa caurumu mūrī aizgājusi.

Trešā dienā zvejnieks atkal nesis ķēniņam zivis, bet ķēniņš tās nepircis un prasījis zvejniekam, lai aizved uz dīķi, kur viņš savādās zivis zvejo. Zvejnieks aizvedis ķēniņu uz dīķi. Ķēniņš ņēmis sev līdz pavadoni, sulaiņus, ēdienus un dzērienus. Naktī viņi piebraukuši pie dīķa. Nu arī ķēniņš sācis brīnēties, kur tad tas dīķis radies viņa zemē, kur agrāk nekāda ūdens nav bijis. Dīķī bijušas četras salas. "Tam vajaga būt apburtam," domājis ķēniņš un ar savu pavadoni sācis iet ap dīķi. Beidzot viņi nokļuvuši pie tādas kā sētas. Gājuši tik tālāk. Beidzot atraduši arī vārtus, uz kuŗiem čīkstinājies vēja gailis. Vārti bijuši ciet. Ķēniņa pavadonis meklējis atslēgas, kuŗas tam bijušas klāt. Ar ceturto atslēgu. pavadonis atslēdzis svešās pils vārtus un viņi iegājuši pagalmā. Aiz pagalma bijis dārzs, kura vidū bijusi pils. Ķēniņš ar savu pavadoni iegājuši pilī. Viņi izgājuši daudz istabas, bet nekur neredzējuši neviena dzīva cilvēka. Durvis uz cisām istabām bijušas vaļā. No kādas istabas nākusi tāda kā vaidēšana un raudāšana. Ķēniņš ar pavadoni gājuši turp. Viņi iegājuši tādā istabā, kur sienas un griesti bijuši no tīra marmora un vidū augsts marmora stabs, kas nobeidzies ar cilvēka galvu. Galva raudājusi:

"Ak, pastardiena, pastardiena, kad es tevi sagaidīšu? Ak, mūžība, kad tu beigsies?"

"Labvakar, draugs!" Sacījis ķēniņš.

"Labvakar!" atbildējis raudātājs. "Kādēļ jūs tā raudat?" vaicājis ķēniņš.

Raudātājs attaisījis mēteli un parādījies. Tas bijis ar cilvēka augšu un zivs apakšu.

"Es esmu stabā iekalts," sacījis raudātājs. "Kas tevi tādu pataisīja"

Mana sieva!" "

Un raudātājs sācis stāstīt par savu likteni. Viņš bijis bagāts ķēniņš un apprecējis savu brāļa meitu. Brāļa sieva bijusi liela burve. Tai viņš aizliedzis darboties. Viņa sieva sākusi dzīvot ar viņa adjutantu. Kad viņš to uzgājis, tad iedūris savam adjutantam zobenu sānos. Bet viņš neesot vēl miris, tas guļot zārkā un to ēdinot un dzīvinot viņa sieva. Viņu esot nobūrusi sievas māte un līdz ar viņu arī visu to zemju audis, kurus viņš pārvaldījis. Zilās zivis dīķī esot noburti kristīgie, zaļās - angļi, raibās - dzeltānādas un dzeltānās - muhamedāņi. Tie visi esot viņa cilvēki. 'Tagad tie visi ir dīķī. Arī viņa zemes esot šurp atnestas - tās esot tās četras salas dīķa vidū. Viņš varot tikai tad dzīvs palikt, ja viņa sievu nokautu un ar tās asinim apslacītu viņa galvu. Viņa sievas mātei esot vara par visām zivim. Viņa tās varot attaisīt par cilvēkiem. Viņas abas tagad dzīvojot pagrabā un glabājot savu adjutantu. Ķēniņš apsolījies apburtam palīdzēt. Viņš ar savu pavadoni noslēpies pagraba tuvumā. Drīz vien nākusi jauna skaista sieviete. Viņi to saķēruši un ķēniņš tai ar zobenu nocirtis galvu. Tad viņi to aiznesuši pie apburtā un apslacījuši tā galvu ar asinim. Tūlin apburtais palicis par cilvēku un nokāpis no staba. Tad viņi gājuši uz pagrabu un sagūstījuši apburtā ķēniņa sievas māti. Ķēniņš teicis uz sievas mātes: "Sieva, ko tu tupi? Nāc līdz. Tu atnesi uz manas robežas sveša ķēniņa pili un zemi, tagad tā tev jānes atpakaļ."

Kad sievas māte vēl pretojusies, to izvilkuši ar varu no pagraba un aizvilkuši uz dīķi. Tur ķēniņš tai pavēlējis, lai aiznes svešās zemes un pilis savās vietās. Sievas māte gan negribējusi, gan negribējusi, bet tas nelīdzējis. To veduši ap dīķi un salām. Un viena sala pēc otras pacēlusies gaisā un aizgājusi. Dīķī palikušas tikai zivis. Nu pienākusi arī tam reize. Sievas māte kaut ko pie ūdens bubinājusi un no dīķa nākuši ārā cilvēks pēc cilvēka.

Kad pēdīgais cilvēks no dīķa iznācis, tad sievas māte uzreiz ielīdusi zemē un pazudusi. Arī dīķis tūlin palicis par sausu zemi un pils pazudusi. Ķēniņš ar savu pavadoni un svešo ķēniņu stāvējuši klaja lauka vidū.

"Bet kā es tagad prom tikšu!" - bēdājies ķēniņš. Bet tai pašā acumirklī tam blakus nostājies gars un teicis: "Nebēdā nekā! .. ."

" Vai tu mani aiznesīsi?" prasījis ķēniņš garam, kurš agrāk bundžā bijis.

"Ko jūs maksāsit?" "Ko gribi?"

,,To, kas tev visjaunākais mājā būs."

Ne, ķēniņš to nesolījis, jo viņa sieva bijusi cerībās. Viņš teicis uz garu, ka iešot kājām. Gars atkal tūlin pazudis.

Ķēniņš gājis trīs gadi, kamēr tas mājā ticis. Kas par brīnumiem. Viņa sieva tam nākusi pretim ar mazo dēlu, kuŗš ķēniņam promesot piedzimis. No tās reizes ķēniņš savu pili nekad vairs neatstājis un dzīvojot tur laimīgi vēl tagad.