A. 331. Teicējs J. Razgals, Sakstagala pag. Kultūras balss kr.

Tuoļi nu mīstiņa mežā stuovēja moza muojiņa. Tymā muojiņā dzeivuoja buoriņi : bruols ar muosu. Bārni paši ryupējās par sevi. Meitina saiminikuoja muojuos, bet bruols lasīja molku un kurinuoja cepli. Tai vini ilgi dzeivuoja.

Kaidu reizi muižinīks, braukdams pa mežu, īguoja mozā muojiņā puorgulēt nakti. Buorinīši pījēmja muižinīku, un kad muižinīks braucja uz sātu, īduovynuoja meitai buciņu, teikdams: "Te byus tovs talismans!"

Muižinīks aizbraucja, bruols ar muosu gribēja pasavērt, kas ir buciņā īkšā, bet atskrēja pele un soka: "Navajag vērtīs buciņi, līcīt jū labuok uz cepa, lai mīrīgi stuov!'`

Peie pazuda. Tai buorinīši izdarīja. Guoja dīnas, buca vys stuov uz cepļa. Muosa soka bruoļam: "Pazavērsim, kas tur ir!'` Bet bruoļs teicja: "Na, muosiņ, lobuok, lai mīrīgi stuov!"

Muosa tūmār nabija ar mīru, un kad bruols aizguoja mežā, muosa attaisēja buciņu vaļā un nūsabeida, kad īraudzēja tur jaunekli. Jauneklis pajēmja jū aiz rūku un teicja: "Paļdis tev, sīviņ, ka tu maņi izlaidi nu šuo cītuma un devi man atkon breivību!"

"Bet kas tu esi?" vaicuoja meita.

"Es esmu nūluodātais kēniņa dāls, un tagad tu byusi muna sīva," atbildēja jauneklis.

Bet meita teicja: "Na, es nabyušu tova sīva par tū, ka es asmu buorinīte un man vēl ir brouls!"

"Tagad tev nav vairuok bruoļa, jo tu viņu puormainīji ar maņi, jis tagad atsāda manā vītā un aizskrēja meklēt laimi," soka jauneklis.

Meita pasaskatīja uz cepļa, kur stuovēja buca un viņas tur vairuok naradzūt, suoka rauduot, jo jai bija cīši žāļ bruoļa. Bet nikuo darīt, vajadzēja pamest sovu ustabiņu un braukt ar kēniņa dālu uz juo kēnesti.

Tai buorinīte palyka par kēninīni, bet juos bruoļs laikam vēl tagad vys meklej sev laimi un nivīns nazyna, vai sameklēs, jo jis ir nabogs.