1. A. 332. P. Š. no P. Dankas Raunā.

Vienam nabaga vīram bīš ļoti daudz bērnu, un kad nu viņam akar radījiens viens dēls, tad neviens vair negribēš viņam kūmās nākt. Kad visi radi un draugi jau bīši atsacīšies no kūmām, taxl viņš nospriedis iet pa ceļu un uzrunāt pirmo, ko satiek. Vispirms viņš saticis vienu vecīti, kas pats piedāvājies, lai ņemot šo par krusttēvu.

Nabaga vīrs prasa: "Kas tu esi?" Vecītis atbild: "Es ešu Dievs."

Tad vīrs saka: "Tevis nevaru ņemt, tu nedari taisni. Bagātim tu dod par daudz, nabagim par maz."

Tālāku ejot; viņš satiek akar kādu vīru un uzrunā to: "Vai tu negribi manam dēlam kūmās nākt?"

Vīrs atbild: "Kāpēc ne?"

Bet kas tu tāds esi?" "

Ešu vells." "

"Tevis es negribu, tu māni cilvēkus."

Trešo gājēju satiekot, nabaga vīrs akar prasa : "Vai tu negribi mums par krusttēvu nākt?"

"Gribu."

Nu kā tevi sauc?" "

Ešu Nāve." "

"Tu dari taisni un pareizi. Tu sauc visus vienādi pie sevis, vai no ķēnīna pils, vai no nabaga būdīnas. Tevi ar prieku ņemu kūmās."

Krustabās nu arī ierodas Nāve un bērns tiek nokristīts, kā nākas. Projām ejot, viņa vēl pasaka bērna tēvam: "Kad mans krustdēls būs pieaudzis, tad nākšu viņu apraudzīt."

Dēls arī uzaug un nosacītā laikā ierodas Nāve. Savam krustdēlam viņa dod šādu padomu: "Es gribu tevi izmācīt par slavēnu dakteri. Ja tu redzi mani slimniekam pie kājām, tad ņem šo lapīnu, iemērc ūdenī un iepilini slimniekam trīs pilienus mutē. Viņš tad drīz vien izveseļosies. Bet ja es stāvu slimniekam pie galvas, tad nedod viņam nekādu zāļu, jo tam ir jāmirst." Atstādama krustdēlam minēto lapīnu, Nāve akar aiziet.

Jaunais cilvēks drīz vien tika par slavēnu dakteri. Visi slimnieki, kuŗus vien viņš dziedēja, palika veseli, bet kuŗiem viņš atsacījās zāles dot, tie nomira. Drīzā laikā viņš palika par bagātu vīru.

Reiz nu saslimst viens ļoti bagāts kungs un aicina pie sevis slavēno dakteri. Tas nu redz Nāvi slimniekam pie galvas un negrib tam dot nekādu zāļu. Bet kungs tā lūdzas un piedāvā tik lielu maksu; ka dakteris vair nevar atsacīties. Viņš nu liek steigšus apgriezt slimnieka gultu, ka galvgalis nāk kājgaļa vietā, un iepilina tulin slimajam trīs pilienus mutē. Nāve gan rāda tam dusmīgu ģīmi un draudē ar pirstu, bet bagātais kungs tomēr paliek vesels un izmaksā dakteram visu solīto algu.

No šāda laimīga gadījuma Nāves krustdēls paliek vēl drošāks un izdziedē tāpat vēl citu bagātu kungu, bet Nāve šoreiz rādīsies vēl daudz dusmīgāka.

Nu viņš jau apņemas pret Nāves gribu nevienu vair nedziedēt. Bet nu saslimst paša ķēnīna meita un neviens dakteris vair neapsolās viņu izdziedēt. Tad aicina vēl Nāves krustdēlu, bet arī tas negrib dot nekādu zāļu. Nu viņu akar tā lūdz un sola tik lielu maksu, ka tas tomēr aunas pārrunāties. Viņš akar tāpat pievij Nāvi kā agrāk, un ķēnīna meita paliek vesela:

Nāve nu ir pavisam noskaitusies, ņem dakteri pie rokas un aizved to apakš zemes kādā lielā pilī. Visa lielā pils ir pilla ar neskaitāmām svecītēm: cita ir liela, cita maza, cita ir pusē aizdegusi. Krustdēls prasa: "Kas tās tādas par svecītēm?"

Nāve atbild: "'Tās ir cilvēku dzīvības sveces." "Kur tad ir mana svece?" .

'Tad Nāve rāda uz dziestošu sveces galīnu un saka : "Tā ir tava." Krustdēls nu sabīstas un lūdzas, lai iededzinot citu tai vietā. Nāve gan nav gribēsi, bet ka krustdēls nemaz nav atlaidies, tad arī beidzot iedegusi citu sveci.

No šās dienas slavēnais dakters vair nav varēš izdziedēt nevienu slimnieku, bet viņš jau arī bīš tik bagāts, ka naudas pelnīt tam vair nevaidzēš.