Nāve par krustmāti.

2. A. 332. L. P. Džūkstē - Pienavā. LP, I, 49. AS, III, 10a.

Reiz kādam vīram tikdaudz bērnu, ka pastarītim vairs nevar ne krusttēva dabūt. Visi vārdi jau citiem bērniem sadoti. Tēvs paņem pastarīti un solās baznīcā pats turēt un pats savu vārdu dot. Bet uz baznīcu iedams, tas satiek velnu, kuŗš kaulējas bērnu paturēt un savu vārdu dot, pie kam iedod vīram 1ielu kuli ar kūmu naudu.

Vai tu traks!" vīrs uzsauc velnam, "kuŗš tad nu tīši tev "

bērnu atdos? Ja arī pašai Nāvei atdotu, tev tik ne! Nāve dara pēc taisnības tā nabagam, kā bagātam."

Tā runājot, Nāve tūlīt klāt, piedāvādamās par krusttēvu. Velns, to redzot, prasa: "Nu kas tad būs trešais kūmās?"

Debess bundzinieks!" vīrs atbild. "

"'Tad man jābēg, jo cikreiz viņš nav man papēžus svilinājis, vai nu gan tīši tam acīs skriešu?"

Nāve nu paliek viena pati. Vīrs tā kā negrib, bet apdomājies, atdod arī sacīdams: "Reiz tu tomēr viņu paņemsi!"

Nāve pēc kristībām paņem puišelīti un izmāca to par smalku ārstu. Kad šis ārsts amatu prot, tad Nāve pieteic šitā: "Ja es kādam slimniekam stāvu galvas galā pie gultas, tad saki, ka slimība neizārstējama! Ja kājgalā, tad drošini slimnieku, ka izveseļosies!"

Tā abi nu vienprātīgi strādā ilgu laiku, kamēr ārstam reiz gadās jaunu princesi dziedēt. Ārsts grib šo visādā ziņā izdziedēt. Bet, ko darīt? Nāve stāv galvas galā. Ārsts, to redzēdams, liek princeses gultu tūlīt apgriezt tā, ka Nāve paliek kājgalā un viens, divi &127;princese izveseļojas.

Bet par tādu viltību Nāve ļoti sadusmojas. Viņa nospriež, ka ārstam pašam princeses vietā jāmirst. Ārsts tomēr vēl izķepa rājas, ieteikdams Nāvei, ka nemākot zārkā iegulties, lai Nāve taču parādot, kā jāguļ. Tikko Nāve pirmo reizi visā savā gaŗajā mūžā jaunajā gultā, zārkā, ieguļas, te ārsts žigli, žigli aiznaglo zārku un projām.

Trīs dienas trīs naktis Dievs izbrīnas, kur Nāve palikusi, neviens nemirst. Ceturtā dienā Dievs sūta visus vējus Nāvi meklēt; visi skrēja un izložņāja malu maliņas, kamēr to beidzot atrada zārkā un palaida vaļā. Un tagad Nāvei vispirmais darbs bija manīgo ārstu nonāvēt. Viņa to aizved uz lielu, lielu pili, kur neviena loga. Pilī deg pasau1 sveču: cita pusē, cita beigās un cita tiko iesākusi degt. Tās bijušas cilvēku mūža sveces. Nāve nu saka uz ārstu: "Nopūt vienu sveci!" Ārsts nopūš tādu sveci, kuŗa patlaban beidzās degt.

"Nu tev jāmirst! yo izdegušās sveces nozīmē miršanu," Nāve iesaucas. Ārsts tūlīt arī nomirst.