3. A. 332. 330 A. Pogu Jānis-Bechmanis, Brīvzemnieka kr. LP, VI, 129, 3. AŠ, III, 10b.

Sen senos laikos dzīvoja kāds vīrs lielākajā nabadzībā. Viņš bija tik nabags, ka nespēja ne savu jaunpiedzimušu dēliņu uz baznīcu aizdabūt krustīt, jo neviens pie tāda nabaga pat ne krustībās nenāca. Neko darīt, bāza savu dēliņu maisā un nešus nesa uz baznīcu. Bija jāiet pa briesmīgi lielu mežu. Meža vidū satika jājēju baltā zirgā; tas vaicāja, kur šis ejot?

Nesu savu dēliņu kristīt nava neviena, kas palīdz." "

Es tev palīdzēšu!" jājējs saka, "ja man dēliņu par krustadēlu dosi, tad aiznesīšu līdz baznīcai."

Labi, jājējs aiznesa bērnu, tēvs gāja nopakaļus kājām. Kad bērns bija nokristīts. jājējs aiznesa baltajā zirgā bērnu uz mājām un sacīja tēvam: "Kad mans krustadēls būs 16 gadu vecs, tad nākšu viņam pakaļ." To teicis, tas atdeva labas dienas nabaga vīrelim un aizjāja.

Pēc 16 gadiem jājējs atkal baltajā zirgā atjāja, paņēma krustadēlu un aizveda kādā apakšzemes istabā. No rīta krustatēvs stāstīja savam krustadēlam, ka viņš esot Nāve un vaicāja, kādā amataī šis gribēšot mācīties? Zēns atteica: "Mīļais krusta tēvs, !ādu amatu jūs man vēlēsit, ar tādu būšu mierā!"

Tu, tad labi - tu būsi dakteris! Es tev došu zāles un ar "

padomu palīdzēšu; bet pie tam cieti piekodinu, kad tu pie slimnieka būsi un mani redzēsi kāju galā stāvam, tad vari dziedināt ; bet kad es galvas galā stāvu. tad neaiztiec slimnieku!"

Labi. Drīzi vien jauno dakteri pa visu apgabalu izslavēja. Un atkal reiz saslima bagāts tirgotājs. Tas bija apsolījis pusi no savas mantas tam, kas viņu izdziedinātu. dakteris aizgāja, redzēja Nāvi kāju galā, iedeva zāles - vesels. Nu dabūja briesmīgu naudu - bija bagāts vīrs tagad.

Otrā reizē atkal ķēniņa meita gŗūti saslima. Aizgāja dziedināt - redz: šoreiz Nāve gultas galvas galā. Ko nu? Tā sadomā: liek uztaisīt tādu gultu ar vienu kāju un ieguldina tur ķēniņa meitu. Kad nu Nāve atkal galvas galā piešmaucās, tā šis žigli pagrieza gultu citādi, Nāve palika kāju galā un meita bija vesela. Nu dabūja no ķēniņa vēl lielāku naudu un varenu godu bez tam. Bet kad pārgāja mājā, Nāve krustadēlu aplam sabāra, lai tā otru reiz vairs nekrāpjot.

Drīz pēc tam pats ķēniņš iesirga. Nu ķēniņš apsolīja pusvalsti tam, kas viņu paglābšot. Labi. Atnāca lielais dakteris, ieguldināja . ķēniņu vienkājas gultā un ārstēja tāpat, kā toreiz meitu. Bet Nāve šoreiz par varu gribēja gultas galvas galā piešmaugties, un kā šī tur par daudz uzbāzās, tā mans dakteris itin piepēži pagrieza gultu labi stipri, tā ka Nāve kukuriski ieskrēja kaktā. Kamēr nu Nāve no sitiena pa kaktu ķeparājās, viņš iedeva ķēniņam zāles, tas vesels un šim pusvalsts rokā. Pārgāja priecīgs mājā, atrada Nāvi no dusmām slimu. Redzēdams, ka ar labu vairs netiks tā kā tā, sadomāja Nāvi labāk pavisam nogalināt. Viņš izgāja laukā, uztaisīja labu bozi no ābeles koka ar deviņiem zariem - tāda esot vajadzīga, ja gribot Nāvei ko darīt -- un spēra Nāvei tā pa galvu, ka tā uz reizi bija pagalam. Beidzot apraka nosisto pakalnē un miers mājā.

Bet kas nu notika? Neviens cilvēks vairs nemira: dzīvoja visi nosirmojuši, sakrupuši... Vairāk gadu simteņu bija pagājuši, vecie pavisam bija apnikuši dzīvot un brēca raudādami pēc nāves.

Tad Dievs prasīja Saulei, vai nezinot, kur Nāve nogrimusi? Saule atbildēja, ka viņa Nāvi nava redzējusi savā spožumā. Tad aicināja Mēnesi, zvaigznes, vai tie nezinot? Šie atbildēja: neesot manījuši. Beidzot sauca Vēju, vai tas nezinot? Vējš atbildēja. ka dursciņ esot gan manījis, kur Nāve palikusi. Tad pavēlēja Vējam pūst, cik spēka. Vējš pūta vareni kādas trīs dienas un izpūta Nāvi no pakalnes.

Nāve izcēlās kājās un aizbadējusies iesāka briesmīgi cilvēkus kaut; pirms, zināms, savu paša krusta dēlu patērēja, kuŗš tagad ļoti vecs bija tapis. Bet vecie, kas iepriekš tā pēc Nāves bija brēkuši, tagad, Nāvi atkal redzēdami, slēpās un muka pa kaktu kaktiem. Bet kur tu izslēpsies no manīgā? Nost visi!