4. A. 2. Bergmanis 1877. g. Bārtā. Dr. A. Bīlenšteina kr. LP, VI, 129, 1. AS, III, 10c.

Itin vecos laikos dzīvoja nabaga amatnieks; tam bija tik daudz bērnu - visvairāk meitu - ka jau sāka vārda trūkt, kad nupat dzimušā bija jānes krustīt. Aprunājās ar sievu - tā saka., ka visu radu, draugu, ciemīšu vārdi jau izkrustīti, vairāk neesot. Sasprieda, ka vajagot iet pa muižām, sudmalām, krogiem un, vai nu kādu cienmāti, freileni, mamzeli jeb jumpravu kūmās aicināt. Un sieva tad izraidīja vīru, iedeva tam baltu kulīti, kulītē maizes knipši, gabaliņu siļķes un noteica: "Ar Dievu!" Vīrs, apvilcis labākos svārkus, ,paņēma ceļa nūju un gāja pirmāk uz ;muižu. Nogāja -- pašu laiku satika muižas placī (pagalmā) pašu kungu. Paliecās pie ceļa un izteica, kādas vajadzības labad atnācis. Kungs to ieveda ķēķī, lika, lai spīdzmane dodot šnapšķi - pats iegāja pie cienīgās pateikt, kāds te kūmās lūdzējs atnācis. Kungi bija jau vecīgi ļaudis, bet bērna tiem vēl nebija neviena; tālab cienmāte ar kungu sasprieda: nevis kūmās iet, bet to bērnu ņemt un audzināt pavisam par savu. Nabaga vīru nu ieaicināja un izteica tam savas domas. Bet vīrs, nemaz neapdomādamies, atteica: "Tas neiet!"

Kungi tai ātrumā, ka šis pretojas, appīkās un tūlin raidīja, lai tikai iet projām. Nu viņš domīgs, pusdusmīgs gāja tiešām no muižas uz sudmalām. Nogāja, iesāka pārrunāt. Tie atkal aizbildinājās šā, tā - nekas neizjuka. Nogāja uz krogu. Tie vēl lepnāki: kad viņas, vai nu pati, vai meitas, visiem nabagiem gribētu par kūmām iet, tad jau ikkatru dienu būtu jāiet.

Nu vīrs dikti saskumis un dusmu pilns izgāja no kroga, teikdams, ka velns esot žēlīgāks, nekā visi tie, kuŗus nācis kūmās aicināt. Un dusmās, sašutumā nabaga vīrs nu gāja, gāja, pat nezinādams, kur. Karsta saule spīdēja, bija pats diena vidus laiks; te satikās kādu paķeistu (ērmīgu) -- bet kā ādījās - augstu kungu it sarkanās drānās ģērbušos. Nabaga vīrs raudzīja tad savas bēdas izsūdzēt, kādu padomu dabūt. Bet sarkanā padoms bija, ka tam jau par daudz tā kā tā bērnu esot, visus taču nevarot pabaŗot, lai tikai šo pēdējo nonesot un iemetot dīķī jeb kādā upē, tad visas rūpes būšot beigtas. Goda vīram, to dzirdot, tīri kauli nodrebēja un tūlin iekrita prātā - sarkanais neesot labais, būšot pats ļaunais. Un rau, viņam tā domājot sacēlās tāds briesmīgs viesulis, ka tik tik šo gar zemi nepasvieda. Viesulī sarkanais pazuda.

Vīrelis pārbijies; krustus mezdams, pātarus skaitīdams, gājis uz priekšu.

Gabalu pagājis, satikās vecu nabagu, ļoti laipnīgu vīru, kas mīlīgi dievpalīgu padevis, tūlin uzrunāja: "Apstājies, apstājies, parunāsimies! Man tu izrādies bēdīgs un sabijies. Kas tev no ticis? Labprāt gribu palīdzēt."

Vīrelis nu izstāstīja visu galu no gala; un jo runāja, jo sirds tapa vieglāka, prāts gaišāks. Laipnīgais vecis klausījās, klausījās, tad teica: "Tā jau nu klājas gan tiem nabadziņiem šinī pasaulē - no cilvēkiem nevar cerēt, bet gan Dievs palīdzēs! Ar Dievu!"

Nu nabaga vīrelis vieglu sirdi aizgāja tālāk, pamazītēm līzdams uz priekšu. Un tā ejot; viņam nāk pretim kūda kūda pusmūža sieviņa ar cirpi rokā. Tā prasa, kas viņam kaitot, ka tāds domīgs izskatoties? Vīrelis atkal galu no gala izstāstīja.

Tad kūda .sieviņa sacīja, ka viņa esot Nāve un 'ka labprāt gribot viņa krustāmai meitiņai būt par krustamāti. "Ej tikai mierīgs māja, es jau vajadzīgā brīdī baznīcas rašos. Un kad tava meitiņa divdesmit vienu gadu būs veca, tad to visādi ticis vīrs apprecēs un tad es savu pādi kāzu dienā atkal apsērsīšu un tādas dāvanas aiznesīšu, ka jūs visi piederīgie varēsit bagāti un laimīgi dzīvot." To teikusi, Nāve pazuda.

Vīrelis pārgāja mājā un it priecīgs stāstīja sievai, ka nedzirdētu krustamāti meitiņai dabūjis - Nāvi. Sieva, to dzirdēdama, aplam sabijās; bet kad vīrs izskaidroja, kādas dāvanas Nāve kāzu dienā apsolījusi, un ka Nāve jau ir bez tam vienumēr taisna, un patiesīga esot, nevis balvu ņēmēja, kā citi, tad beidzot sieva apmierinājās; tikai par to netīkamo vārdu vēl drusku skūtījās, kā viņa mīļo bērniņu lai nu par Nāvi saucot! Vīrs atkal raudzīja apmierināt: kam tad vajagot taisni par Nāvi saukt, gandrīz visus vārdus daudzmaz pārgrozot, tā arī to, par Natiņu, jeb Natāliņu saukdami.

"Ja," sieva saka, "tas ir cita lieta, tad lai paliek par Natiņu!" Atnāca svētdiena,

aiznesa meitiņu kā varēdami baznīcā, kru stamāte, Nāve, arī tur radās - nokrustīja.

Bet kad no baznīcas pārgāja mājās, krustamātes vairs nebija; tikai nēsātāja, pēc vecumu veca ieraduma; līdz kāju pār slieksni istabā spēra, uzdziedāja:

Mazi bērni vaicāja:

Kas lellei vārdā? Lellīte iznesa, pārnesa Natiņu!"

Un nu tēvs, māte Nāves pādi, Natiņu audzēja. Izauga skaista; un astoņpadsmitā gadā jau radās brūtgāni, kas gar Natiņu diģinājās: bet viņa ne pie viena negāja. Pienāca divdesmit pirmais gads, te gadījās stalts tēva dēls, liels labdaris, kas no sava nelaiķa tēva bija mantojis visas dziedināmās gudrības, un tas bildināja Natiņu. Labi. Pienāca kāzu diena, ieradās arī Nāve pādes kāzās; bet ne tā atnesa zelta, ne sudraba, tikai to vien uzlika pader un pādes vīram rokas un vēlēja veselību un lielu vecumu piedzīvot, tās tās dāvanas, ko toreiz solījusi. Beidzot teica vēl pādes vīram, labdarim: "Kad tu nu no šī laika pie slimiem ieiesi, tad tūlin zināsi, vai slimais mirs jeb izdzīs. Arī mani pie katra slimnieka redzēsi: kad es stāvēšu slimnieka kāju galā, tad tas izsirgs, ja stāvēšu galvas galā, tad zini - tam jāmirst. Un zāļu vietā vari kaut kādu ūdeni pasmelties - visi labi; tikai to piekodinu: pret manu prātu neko nedari!"

Un nu labdaris iesāka visiem palīdzēt slimības dienās. Drīz to pazina viss lielais apgabals. Bagātību tas sakrāja un lielu, lielu vecumu piedzīvoja. Bet vecuma galā gadījās ķēniņa dēlam gŗūti sasirgt. Ķēniņš atsūtīja karīti pakaļ, piesolīja labdarim skaistu pili par algu, ja tikai dēlam palīdzēšot vien. Nu labdaris par varu gribēja ķēniņa dēlu izcelt; bet kad iegāja pie slimnieka gultas, ieraudzīja sievas krustamāti, Nāvi, galvas galā. Ko nu? Tā viņš slimajam. šķizdamies zāles dodus, iedeva pilīti ūdens un apgrieza gultu otrādi. Apgrieza gan, bet Nāve atkal galvas galā. Grieza vēl reiz otrādi; bet Nāve atkal galvas galā un vēl dusmīgi grasāja ar cirpi labdarim. Šis neko -- grieza vēl trešo reizi. Ka grieza trešo reizi, tā Nāve cirta ar savu cirpi un nu bija ķēniņa dēls, bija arī pats labdaris miruši.