6. A. 332. E. Birznieks, Upīts, no J. Priedes, Tukuma apr., Dzirciemā. Jkr. III, 3. AŠ, III, 10e.

Dzīvoja reiz vīrs ar sievu. .Abi lai gan strādāja, tomēr ļoti nabadziņi. Viņiem ierodas dēlēns. Tēvs sagādā mazas krustībiņas, kā jau nu nabaga vīram iespējams: izvāra rāceņus, sagrūž sāli, noliek uz galda krūzi ūdens - un tas ir viss. Visu sagādājis, viņš iet lūgt kūmās.

"Kādēļ ne? Iet jau var. Bet ko tad tu uz kristībām nokavi?" visi prasa.

"Ko tad nu nokavu, nekā nenokavu. Izvārīju tāpat nekautus, lai paši kauj un mizo, kad grib," nabadziņš atsaka.

Visi noprot, ka kaujamie un mizojamie cits nekas nav, kā rāceņi, un sāk aizbildināties, ka nevarot iet. Tam šis darāms, tam tas darāms, vaļas vairs nav nevienam.

Nabadziņš skrej līdz pat tumšam vakaram, gribēdams mazākais krusttēvu sadzīt, bet arī tas tam neizdodas. Kas gan ies pie nabaga vīra kūmās? Uz mājām ejot, viņš sāk kurnēt pret savu likteni: "Ko tad man vērts pasaulē dzīvot, kad es tik nabags, ka nevaru ne bērnam vārda dabūt."

Viņam nāk kāds vecītis pretim un saka: "Es tev iešu kūmās."

"Kas tad tu tāds esi?" nabadziņš priecīgi jautā. "Es esmu debesu tēvs," vecītis atbild.

"Tevis es negribu," nabadziņš pikti atbild: "ka tu tik netaisns, ka man ne tik daudz rocības nepiešķīri, ka nevaru ne krustības iztaisīt, ne kūmus no saviem radiem un pazīstamiem sadabūt, tad tevi arī negribu."

Nabadziņš atstāj vecīti, tētiņu, uz ceļa un iet tālāk. Gabaliņu gājušam, viņam nāk atkal kāds vecītis pretī un piedāvājas par kūmu.

Kas tu tāds esi?" nabadziņš jau puspikti jautā. Esmu velns," vecītis atteic.

"Tevi es pavisam negribu," nabadziņš ļoti pikti atsauc: "kad es ar tevi ielaidīšos, tad man arī vairs rūši nesmeķēs, un es sākšu jautāt pēc cepešiem. Ej vien tevi es nepavisam negribu!"

Pa gabaliņu viņš sastop atkal kādu vecīti. Tas atkal viņam pieteicas par krusttēvu.

.,Kas tad tu tāds esi?" nabadziņš it pikti tam uzprasa. Esmu Nāve,` vecītis atbild.

"Ja Nāve esi, tad nāc vien, būsi man mīļš krusttēvs. Tevi nu patiesi var saukt par taisnu: tu kauj bagātus un nabagus. Kad visi tādi būtu, tad nevienam nebūtu tik ilgi jāmeklē krusttēvs, kā man."

Abi pāriet mājās un nokrusta dēlēnu Nāves vārdā. Otrā rītā nabadziņš atmožas; no viņa pussakritušās būdiņas un citas nabadzības vairs ne smakas; būdiņas vietā lielas, greznas mājas, visur bagātība un pilnība. Ārpusnieki nevar beigt nobrīnēties vien, kā nabadziņš pa vienu pašu nakti tādās mantās cēlies.

Nabadziņš pats gan zināja, ka tas viss nācis no viņa dēla devīgā krusttēva, un ka tas cits nav bijis, kā tas pats vecītis, kuru viņš jau divas reizes bija atraidījis.