7. A. 332. 330 A. Lapas Mārtiņš Rūjienā, "Dievs un velns", 1904, 14.

Reiz dzīvojis viens nabags vīrs, kam nebijis nekādas mantas, bet gan daudz bērnu, kuŗus audzināt un uzturēt vecākiem nācies ļoti grūti. Kad nabaga vīra sievai piedzimis pēdējais dēls, tad viņam bijušas lielas raizes, tādēļ ka neviens negribējis nākt bērnam kūmās un būt tam par krusttēvu. Radinieku viņam nebijis un draugu arī ne, jo kuŗš gan ar nabagu gribēs draudzēties?

Nabaga vīrs nu apņēmies iet uz muižu un lūgt pašu cienīgo kungu savam dēlam par krusttēvu. Muižā nogājis, viņš tūlin arī sastapis kungu un tam izsacījis, kādēļ nācis cienīgo kungu lūgt. Kungiem pašiem nebijis neviena bērna, tādēļ viņi nosprieduši lūdzēja bērnu pieņemt par savu audžu dētu. Bet nabaga vīrs ar to nav bijis mierā un atbildējis: "Ja Dievs man ir dēlu devis, tad tam arī jāpaliek par manu bērnu."

Par to un kungs sadusmojies un sacījīs nabaga vīrarri: "Tad ej projām un lūdz Dievu, lai viņš sūta tavam dēlam kūmu!" Nabaga tēvs atstājis muižu ar ļoti noskumušu sirdi. Pa mežu iedams, viņš žēlojies: "Mēdz sacīt, ka Dievs palīdzot visiem nelaimīgiem, bet man nepalīdz ne Dievs, ne velns."

Šos vārdus izrunājis, viņš ieraudzījis vienu sarkanu kungu pretī nākam. Tas viņam jautājis: ;,Kas tev kait, vecīt, ka esi tāds noskumis "

Kad nabaga vīrs viņam izstāstījis savas bēdas.

"Es tev došu labu padomu," sarkanais kungs sacījis. "Tev ir maz mantas un daudz bērnu. Iemet savu mazo bērnu tāpat nekristītu upē, tad varēsi labāki par citiem bērniem gādāt!"

Vīrs nu sapratis, ka tas ir velns, kas kāro pēc nekristīta bērna dvēseles, un uzsaucis tam dusmīgi : "Atkāpies, sātan, un nekārdini nabagu cilvēku!"

"Tu jau nupat sacīji, ka tev nepalīdzot ne Dievs, ne velns. Manu padomu

tu nonicini; bet nu redzēsi, cik Dievs tev palīdzēs." To sacījis, sarkanais

kungs aizgājis: bet vecītis aizmetis krustu priekšā un gājis tālāk. Pēc maza brītiņa viņš sastapis vienu sirmgalvi, kas tam mīļi jautājis: "Kādēļ tu, kaimiņ, tāds noskumis?"

Nelaimīgais tēvs izstāstījis tam visa savas raizes, bet vecītis to mierinājis: "Paļaujies tik uz Dievu, gan viņš tev palīdzēs!"

Nākošā svētdienā nabaga tēvs nesis savu dēliņu uz baznīcu kristīt, tādēļ ka zirga viņam nebijis un neviens kaimiņš arī viņam zirgu nedevis. Tāpat neviena kūma viņš nebija varējis dabūt un cerējis, ka mācītājs pats par to gādāšot. Pa mežu ejat, viņš sastapis kādu jātnieku, kas sēdējis melnam zirgam mugurā un turējis sirpi rokaī.

"Labdien, draugs!" jātnieks viņu sveicinājis. "Kurp tu tā iedams?"

Nesu uz baznīcu dēlu kristīt," vecītis atbildējis. "Nav ne"

viena kūma. kas man palīdzētu."

"Ja tu gribi," jātnieks sacījis, "es tavu dēlu aiznesīšu uz baznīcu un būšu viņam par krusttēvu."

Tēvs bijis par to ļoti priecīgs un nodevis jātniekam savu dēlu. Tas ar bērnu aizjājis un tēvs gājis viņam pakaļ. Krusttēvs jau bijis pasteidzies savu krustdēlu par Nāvuli pierakstīt. Tēvs bijis ar to mierā un tā arī bērnu nokristījuši.

Kad bērniņš bijis nokristīts, jātnieks to aiznesis uz viņa vecāku pirtiņu. Tur viņš nabaga tēvam pasniedzis pilnu maku

zelta naudas un sacījis : "Kad mans krustdēls būs divpadsmit gadu vecs, tad nākšu viņam pakai un mācīšu to kādā amatā."

Nabaga vīrs sirsnīgi pateicies svešajam krusttēvam par viņa dāvanām, bet tas tik atbildējis; "Pateicies Dievam, ne man!" Tad viņš ātri uzlecis savam melnajam zirgam mugurā un steigšus vien aizjājis.

Puisēns bijis žirgts un veselīgs bērns un viņa vecāki to ļoti mīlējuši. Kad tas bijis divpadsmit gadu vecs, tad krusttēvs atjājis tam pakaļā, kā bija solījies, un aizvedis viņu projām.

Viri iejājuši biezā mežā un piejājuši tur pie kāda pakalniņa, kas izskatījies kā veca kapsēta. Tur abi nokāpuši no zirgiem, krusttēvs satvēris krustdēlu pie rokas un ievedis to kādā alā, kas atradusies pakalna sānos. Pa šo alu viņi ilgi gājuši, līdz nonākuši pie kādiem dzelzs vārtiem, pie kuriem krustēvs trīs reizes ar sirpī piesitis. Vārti tūliņ atdarījušies, un kad viņi abi iegājuši, atkal aizdarījušies cieti.

Viņiem priekšā stāvējusi skaista apgaismota pils un krusttēvs teicis: "Tā ir mana pils.. un tu nu dzīvosi pie manis, kamēr izmācīsies kādā amatā."

Tur nu krusttēvs vairāk gadu audzinājis un mācījis savu krustdēlu. Kad pēdējais jau bijis izaudzis par jaunekli, tad kādu dienu krusttēvs to uzrunājis:

"Nu es tev varu pastāstīt, k a es esmu Nāve un šis sirpis ir mans amata ierocis. Katru reizi, kad es sirpi pakustinu, it kā ko griezdams, pasaulē viens cilvēks nomirst. Tādēļ es tevi vislabāk varētu izmācīt ārsta amatā. Kad tevi aicina pie kāda slimnieka un es stāvu viņa gultas kājgalī, tad viņš nemirs un tu vari viņam droši dot zāles; bet tad es stāvu slimnieka galvgalī, tad saki, ka slimnieks mirs un ka ārsts tam vairs nevar palīdzēt. Tā tu tapsi par slavenu ārstu un bagātu vīru. Bet ja tu paliksi lepns un dzīsies par daudz pēc mantas, tad tas tev būs par postu."

Tā krustdēlu pamācījis, krusttēvs aizveda to atkal pie viņa vecākiem, kuŗi bija ļoti priecīgi, redzēdami savu pastarīti atkal mājā pārnākam. Nāvulis tūlin iesāka dziedināt slimniekus, stingri turēdamies pie Nāves padoma, un drīz vien tapa visā apgabalā par slavenu ārstu.

Tai laikā vienam ]oti bagātam kungam saslimis viņa vienīs,rais dēls, ko bija lūkojuši izdziedēt vislabākie ārsti, bet viņu zāles nekā nelīdzējušas. Bagātais kungs apsolījies atdot tam vienu no savām muižām, kas izārstēšot viņa dēlu.

Arī Nāvulis aizgājis apskatīt slimā kunga dēlu un, redzēdams Nāvi viņa gultas kājgalī stāvam, mierinājis noskumušo tēvu, lai nemaz nebēdājoties, viņa dēls nemiršot. Viņš nu devis tam savas zāles un trešajā dienā slimnieks jau bijis pilnīgi vesels.

Bagātais kungs aiz liela prieka atdevis ārstam izsolīto muižu un tā Nāvulis tapis par bagātu vīru. Savus vecākus viņš aizvedis no vecās pirtiņas uz savu muižu, kur nu visi dzīvojuši laimīgi.

Reiz saslimusi pati ķēniņa meita un Nāvulis ticis aicināts arī pie tas. Tur viņš redzējis Nāvi princeses gultas galvgalī stāvam un teicis ķēniņam, ka princese vairs neesot ārstējama. Kad ķēniņš ļoti lūdzies un piesolījis lielu maksu, tad Nāvuli tomēr pārvārējusi godkārība. Viņš licis pataisīt viegli apgriežamu gultu ar vienu kāju. Šai gultā viņš licis ieguldīt slimo princesi, un kad Nāve atkal nostājusies galvgalī, viņš gultu ātri apgriezis un Nāve palikusi kājgalī. Tai brīdī viņš steigšus iedevis princesei savas zāles un tā pēc pāra dienām bijusi pilnīgi vesela. Par to viņš no ķēniņa dabūjis daudz naudas un izpelnījies lielu godu.

No ķēniņa pils uz māju jājot, viņš ceļā sastapis Nāvi, kas to krietni izbārusi, ka tas pārkāpis viņas pavēli. Šoreiz viņam gan vēl piedošot, bet ja viņš vēl uz priekšu tā darīšot, tad pašam būšot jāmirst. Nāvulis gan apsolījies klausīt un kādu laiku arī izpildījis solījumu. Bet ko tu godkārībai darīsi?

Pēc kāda laika saslimis pats ķēniņš un Nāvulis atkal aicināts to ārstēt. Ārsts redzējis, ka Nāve stāv slimā ķēniņa galvgalī, un sacījis, ka viņam jāmirstot. Ķēniņš lūgdamies teicis: "Ja mani izārstēsi, dabūsi pusr no manas valsts un manu meitu par sievu!"

Tādam solījumam Nāvulis vairs nevarējis pretoties. Viņš licis ieguldīt ķēniņu vienkājas gultā un apgriezis gultu, lai Nāvei piegrieztu kājgali; bet Nāve skrējusi vienmēr galvgalim līdz. Ārsts, to redzēdams, griezis gultu tik ātri, ka Nāve reiz dabūjusi ar gultas kājgali stipra trieciena un iekritusi. kaktā. Krītot viņai izkritis sirpis, kuŗu ārsts ātri paķēris un iedevis sulainim, lai to ārpus pilsētas kaut kur aprokot. Kamēr Nāve kūņojusies pa kaktu, tikmēr Nāvulis iedevis ķēniņam zāles un tas tapis vesels.

Ķēniņš un arī izpildījis savu apsolījumu un atdevis brīnuma ārstam savu meitu par sievu un pusi no savas valsts. Bet Nāve bijusi dusmīga uz savu krustdēlu un prasījusi tam reizi, vai šis neesot redzējis viņas sirpi? Nāvulis izmelojies; ka viņš nezinot, kur sirpis palicis. Tad Nāve sacījusi: "Tu nu gan esi ticis par ķēniņu, bet laimīgs tu nebūsi. Arī saviem līdzcilvēkiem tu esi padarījis tikai postu."

Cilvēki nu vairs nemaz nemiruši. Aiz lielas vecuma nespēcības viņi sākuši kurnēt pret Dievu, ka viņus vairs nepieņemot pie sevis. Sevišķi nelaimīgi bijuši paša Nāvuļa vecāki, kuŗi no pārliecīga vecuma bijuši pavisam salīkuši un panīkuši. Arī tie pārmetuši savam dēlam par viņa nedarbu, tā kā tas savā augstā

goda nemaz nejuties laimīgs. Viņš tagad labprāt būtu Nāvei atdevis sirpi, bet nevarējis vairs atrast to sulaini, kas sirpi apracis.

Kad Dievs dzirdējis cilvēku kurnēšanu par lielo vecuma nespēku, viņam palicis to žēl un viņš jautājis Saulei, vai nezinot, kur Nāves sirpis paglabāts? Saule atbildējusi, ka nezinot. To pašu atbildējuši arī Mēnesis un zvaigznes. Tad Dievs jautājis Vējam un tas stāstījis, ka esot gan redzējis, ka ķēniņa sulainis apracis sirpi kādā pakalnē, bet kuŗā, to vairs neatceroties. Tad Dievs pavēlējis Vējam visā spēkā pūst un visas apkārtnes pakalnus iepūst jūŗā. Izcēlusies briesmīga auka, kuŗa sagāzusi daudz namu, bet nenositusi tomēr neviena cilvēka. Tāpat daudz kalnu smiltis sadzītas jūŗā, kamēr Nāves sirpis tapis aprakts.

Nāve, dabūjusi atkal savu rīku rokā, sākusi nadzīgi strādāt un vispirms nonāvējusi savu krustdēlu, viņa vecākus un veco ķēniņu. Kad cilvēki nu sākuši tā krist nāvē, kā rudenī kokiem lapas birst, tad viņi atkal sākuši baidīties no miršanas.

Piezīme. Šī pasaka liekas būt tīšām garumā vilkta, kādēļ ir še drusku saīsināta. Nav arī iemesla domāt, ka Nāvulis 1W tu ve"s vārds. P. Š.